tas ir tik brīnišķīgi, ka valdības līmenī darbs attālināti tiek pielīdzināts absolūtai nestrādāšanai jeb kā lai savādāk iztulko “ja vecākiem nav iespēju strādāt attālināti, tie varēs bērnu vest uz bērnudārzu“.
Es laikam atkārtošos, jo šo saku bieži, bet, spriežot pēc tā, kāds sakārtoto atvilktņu un skapju vilnis feisbukos ar fanfārām panesās pavasarī, kad bija C19 un mājstrādāšanas pirmais piegājiens, lielai daļai to cilvēku, kuri ikdienā komutē uz savām darbavietām, produktivitātes procents tur, iespējams, patiešām nav īpaši liels. Nezinu, kā citādi var panākt to, ka, tikai nomainoties darba izpildes vietai, pēkšņi uzrodas kaudzēm brīva laika.
Ir cilvēki, kas katru darba dienu divas stundas pavada ceļā. Ir jau, protams, arī plānā galdiņa urbēji vai cilvēki, kam tas bērns klātienes bd ir drīzāk pašu ērtuma, ne absolūtas nepieciešamības jautājums. Skaidrs jau, ka ne visi var, bet nevest varētu daudz vairāk nekā šobrīd.
Tas protams, es nedomāju to tā, drīzāk saprotu, kur bezbērnu cilvēkiem pandēmijas sākumā radās kaudze brīva laika. šodien satiku draudzeni, kura ar ziliem riņķiem zem acīm pa naktīm vēl nebija iedzinusi pagājušās nedēļas darbu, jo četrgadnieks 4 dienas slimoja..