Droši vien galvenā problēma ir tāda, ka nevis viens no šiem vīriešiem skatās uz dibeniem, bet visi vīrieši ir kā nolēmēti uz tiem dibeniem. Es jau kaut kad minēju, ka man nešķiet, ka aģentūra ir klasisks seksisms, jo tomēr ļoti trāpīgi liek abiem dzimumiem izskatīties vienādi dumjiem - katram savas dumjības disciplīnas, bet tas arī viss.

Droši vien tīri kinematogrāfiski vērts pavērot valodu, kādā tiek reprezentēta šī skatīšanās uz dibeniem - kadrējumā ilgāk redzams pats dibens, kur mēs kopīgi (skatītājs un vīrietis) apbrīnojam estētisko dibenu, tad griezts uz vīrieti, kurš skatās, lai parādītu šo komisko relief un skatiena īpašnieku. Tā, kā tas ir uzfilmēts un kadrēts, manuprāt, ir interpretējams kā "ai ai ai ai cik smuks dibens, apbrīnojmam uz šo dibenu", nevis "ai ai ai ai, smieklīgi, kā šis apbrīno dibenu, vecais stereotips!"

Plus bieži skatiena īpašnieks ir pati kamera, vīrieša reakcija tur pat nav būtiska, mēs kā skatītājs jau esam šīs "vīrieša acis", kad kamera maigi glāsta jauno projvadītāju tās rīta rutīnā un tamlīdzīgi.

Nu jau es kāpšu kaut kādā neprāta feminisma zonā, bet, ja mēs abstrahējamies no Hermaņa personības, un ja mēs gribam parādīt, ka tie ir tādi senili blenzēji, tad būtu jauki reģistrēt arī pašu sieviešu reakcijas, ka uz viņām skatās. Tas varētu būt arī prieks, kāpēc ne. Kādai patīk, kādai izraisa šermuļus, kāda nepamana, ok. Bet tagad viņas ir dibenus demonstrējošas lelles, kur vienīgi Zariņas varone, kura jau ir ārpus dibendemonstrējamā vecuma, paredzami cenšas nobildēt arī vīrieša dibenu, lai atriebtu dzimumu vai varbūt - kas zina - varbūt lai atriebtu to, ka viņas dibens vairs nav uzmanības centrā.

noteikti atriebtu, ka viņas dibens vairs nav uzmanības centrā.

paldies par kinovalodas skaidrojumu, tagad man drusku saprotamāk, kāpēc kinoļaudis tā peļ.