Previous | Mem | Next
 
austra
au
31 July 2019 @ 02:57 pm
 
es te pēdējā laikā domāju par kontaktu ar bērniem, par tuvumu. sabiedrība, kas skandē - dodiet mīļumu, dodiet apskāvienus, guliet kopā, iemidziniet rokās, mīliet taču savus bērnus!!! - ne reizi nav paviesojusies manā ikdienā. tas, ka vecākais vairs nav pierunājams apsēsties klēpī (tikai uz nagu griešanu) un apskaušanās vienmēr ir vienpusēja no manas puses, to varam norakstīt uz vecumposmu. taču jaunākais ne reizi nav iemidzis, aijāts rokās. viņam nepatīk. pašos pirmssākumos miga ēdot, bet nu jau stabili - tikai un vienīgi pats gultā vai ratos. ergosomā guļ tikai galējas nepieciešamības gadījumā. tas, protams, izklausās jauki, bet pamēģiniet viņu nomierināt, kad nāk zobi, piemēram. par blakus gulēšanām nevar būt ne runas, miegs švaks gan viņam, gan man.
(kad kreņķis, tad gan patīk panēsāties un pasauli papētīt no augstākām pozīcijām)
 
2 ielaidušies | ielaisties
 
( Post a new comment )
porcelāna lellīte[info]neraate on July 31st, 2019 - 04:20 pm
Imho to veselīgi dot ir tikai tik daudz cik bērns paņem pretī, tā ar varu nemaz nevar. Un kad pirmais vairs nebija vienīgais, pagāja ļooooooti ilgs laiks kamēr labprātīgi pirmais gribēja ķermeņa kontaktu un arī šobrīd tieši tā nav laukā stress un spriedze.
Bet pa lielam jau tās attachment parenting izpausmes izskatās pēc vecāku pašu vajadzībām. Būt mīlētam, audzināt bērnu pareizi un moderni, nedaudz izrādīties, gūt to pozitīvo apstiprinājumu. Jo vienā mirklī jau ir jāiemācās arī palaist un tad bērna attīstībai ir tik pat būtiski kā pieskārieni, glāsti lai arī var būt daudz grūtāk
(Reply) (Link)
only after dark[info]tvarj on July 31st, 2019 - 04:39 pm
interesanti, kā būt tiem vecākiem, kas nemaz tik ļoti nealkst pēc fiziskā kontakta?
man, piemēram, tas sagādā ciešanas un riktīgi nepatīk, ka mani aiztiek daudz. tāpēc Lūc jau no mazām dienām ir dzirdējusi - tagad stop, man vairs nepatīk.
Interesanti es savu bērnu būšu traumējusi vai tomēr ieaudzinājusi, ka visiem ir savas robežas.
(Reply) (Link)