es te pēdējā laikā domāju par kontaktu ar bērniem, par tuvumu. sabiedrība, kas skandē - dodiet mīļumu, dodiet apskāvienus, guliet kopā, iemidziniet rokās, mīliet taču savus bērnus!!! - ne reizi nav paviesojusies manā ikdienā. tas, ka vecākais vairs nav pierunājams apsēsties klēpī (tikai uz nagu griešanu) un apskaušanās vienmēr ir vienpusēja no manas puses, to varam norakstīt uz vecumposmu. taču jaunākais ne reizi nav iemidzis, aijāts rokās. viņam nepatīk. pašos pirmssākumos miga ēdot, bet nu jau stabili - tikai un vienīgi pats gultā vai ratos. ergosomā guļ tikai galējas nepieciešamības gadījumā. tas, protams, izklausās jauki, bet pamēģiniet viņu nomierināt, kad nāk zobi, piemēram. par blakus gulēšanām nevar būt ne runas, miegs švaks gan viņam, gan man.
(kad kreņķis, tad gan patīk panēsāties un pasauli papētīt no augstākām pozīcijām)