man lasot no šausmām pat plaukstas nosvīda. es beidzu ķēmoties ar BVĒ, kad bērns norija tik lielu banāna gabalu, ka aizspiedās elpa. pēc tam devu pašam ēst tikai to, kas nav ķepīgs un vaktēju lai nepiebāž muti pārāk pilnu. pie trešās reizes, kad meža vidū (burtiski) aizrijās ar gurķi, man šķiet pat daži mati nosirmoja

labi, ka izlasīju tagad par to likšanu pār celi. es darīju kaut kā savādāk, tīri instinktīvi. bet vispār viņi ir viltīgi - iebāž mutē un pēc tam slēpj un neatdod to drazu ko atraduši