Pirmatnējā plūmīšu burvība
Kad A. bija divi mēneši, aiz istabas loga ziedēja plūme, bet A. to neredzēja. Nebija gatavs pamanīt. Tagad ir gandrīz seši mēneši, un viņš uz to skatās, bet redz to kā parastu koku. Tas nezied. Cik nu koki vispār var būt parasti, ja viņiem, it kā atbildot uz neredzama burvju zižļa kustībām, tik neprasti šūpojas un čab neskaitāmas zaļas lapas. Un ārā gaisā jaužas kaut kas no saulainās rudenīgās dvesmas, it kā būtu atvasara, un plūmes vairs nezied, bet ražo augļus, un birdina tos lejā. Un tajā ir kaut kāda pirmatnēja burvība, ja, elpojot šo rudenīgo gaisu, māte un mazs bērns kopā rāpo pa mazu, zaļu, mazliet mitru pļaviņu, lasa plūmes, spēlējas ar tām kā ar krāsainām bumbiņām, redz arī, ka kaimiņi rimti kaut kā rosās savos pagalmos.