atvase's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Saturday, August 15th, 2015
| Time |
Event |
| 2:07p |
Rāpošana
A. vislabāk patiktu, ja viņš mācētu jau iet. Vēl tikai pirms pusotras nedēļas A. sāka pacelt vēderu augšā no zemes, un tagad viņš rāpojot tiek mazuliet uz priekšu, un cenšas rāpot nevis uz ceļiem, bet uz pēdām, tikai tas prasa milzīgu piepūli, un A drīz vien sakņūp, aizstiepis rociņu līdz tai lietai, kuru bija kārojis dabūt. Arī sēžot, kad dabū rociņām vajadzīgo atbalsta leņķi, A. mēģina piecelties kājās. Bet saguris nokrīt. Un mamma arī nemaz nepalīdz, jo domā, ka rāpot jāiemācās pirms staigāšanas. | | 2:14p |
Atvērās jauna čakra, beidzās audzēšana, sākās audzināšana
Tas vairs nav mazs dzīvnieciņš no citas planētas. Tagad A. sāk izskatīties pēc bērna. Vai pēc tā, ko mēs iedomājamies par bērnu. Fiziskā ziņā viņš mazliet rāpo, mazliet sēž, ja var pieturēties, lūr pāri ratu malai un gultas malai (iekožoties tajā, lai ērtāk atbalstītu galvu), vannā šļakstinās no visa spēka, veļas apkārt uz visām pusēm, var padzerties no mācību krūzītes un dažreiz atļauj ielikt sev mutē putras karoti vai nosūkāt kartupeļa gabaliņu, un ja agrāk mums likās, ka viņam interesē mantiņas un apkārtne, tad nē, agrāk tā nebija - TAGAD GAN viņam tik tiešām interesē mantiņas un apkārtne. Kad bijām veikalā, A. atradās guļamratos rāpus pozā uz vēdera (jo citādi jaunskungam nepatika) un bija mēms no tiem pārsteigumiem, ko tur ieraudzīja. Cilvēki runā! Plauktos krāsainas pakas! Tā es to apdomāju. Rāmā, laiskā sestdienā, kad vairāk nekā 2 stundas tusējam gultā, izpētot visu ko, un A. beidzot ir pa īstam ieinteresējies par mantiņu "rādio, kas dzied ar podziņām". Un klausāmies kosmisko mūziku. Paēst un aizmigt. | | 3:07p |
Pirmatnējā plūmīšu burvība
Kad A. bija divi mēneši, aiz istabas loga ziedēja plūme, bet A. to neredzēja. Nebija gatavs pamanīt. Tagad ir gandrīz seši mēneši, un viņš uz to skatās, bet redz to kā parastu koku. Tas nezied. Cik nu koki vispār var būt parasti, ja viņiem, it kā atbildot uz neredzama burvju zižļa kustībām, tik neprasti šūpojas un čab neskaitāmas zaļas lapas. Un ārā gaisā jaužas kaut kas no saulainās rudenīgās dvesmas, it kā būtu atvasara, un plūmes vairs nezied, bet ražo augļus, un birdina tos lejā. Un tajā ir kaut kāda pirmatnēja burvība, ja, elpojot šo rudenīgo gaisu, māte un mazs bērns kopā rāpo pa mazu, zaļu, mazliet mitru pļaviņu, lasa plūmes, spēlējas ar tām kā ar krāsainām bumbiņām, redz arī, ka kaimiņi rimti kaut kā rosās savos pagalmos. |
|