Atvērās jauna čakra, beidzās audzēšana, sākās audzināšana
Tas vairs nav mazs dzīvnieciņš no citas planētas. Tagad A. sāk izskatīties pēc bērna. Vai pēc tā, ko mēs iedomājamies par bērnu. Fiziskā ziņā viņš mazliet rāpo, mazliet sēž, ja var pieturēties, lūr pāri ratu malai un gultas malai (iekožoties tajā, lai ērtāk atbalstītu galvu), vannā šļakstinās no visa spēka, veļas apkārt uz visām pusēm, var padzerties no mācību krūzītes un dažreiz atļauj ielikt sev mutē putras karoti vai nosūkāt kartupeļa gabaliņu, un ja agrāk mums likās, ka viņam interesē mantiņas un apkārtne, tad nē, agrāk tā nebija - TAGAD GAN viņam tik tiešām interesē mantiņas un apkārtne. Kad bijām veikalā, A. atradās guļamratos rāpus pozā uz vēdera (jo citādi jaunskungam nepatika) un bija mēms no tiem pārsteigumiem, ko tur ieraudzīja. Cilvēki runā! Plauktos krāsainas pakas! Tā es to apdomāju. Rāmā, laiskā sestdienā, kad vairāk nekā 2 stundas tusējam gultā, izpētot visu ko, un A. beidzot ir pa īstam ieinteresējies par mantiņu "rādio, kas dzied ar podziņām". Un klausāmies kosmisko mūziku. Paēst un aizmigt.