Decembris. 2010.
Vispār jau rakstīt, kad esi laimīgs ir daudz, daudz grūtāk. Jo, nelaimīgam esot, nav bail izteikties neprecīzi, jo viss ir vienalga, tevis pēc visi var iet ieskrieties, ka tikai vēl atrastos kāds, kurš pažēlotu, ievilku sev azotē un nelaistu laukā kādu laiku. Bet. Tagad es esmu ļoti, ļoti laimīga. Un es it kā gribu to stāstīt un stāstīt, bet viss, kas nāk no manis laukā, ir glups smaids. Nezinu, vai tas ir slikti. Es beidzot runāju ar kādu pa īstam, tā, ka stundām un katru dienu un man arī pēc tiešām ilgiem laikiem gribās runāt. Es visu sevi izrunāju dzīvē. Mani uzklausa. Mani paklausa. Mani izklausa. Es kādam esmu. Un tā ir tik laba sajūta - kādam pa īstam piederēt un to arī sajust. Ka viss labais nāk atpakaļ. Ka viss labais nāk iekšā manī. Un nekur neiet, tikai iekožas dziļāk iekšā.