Kad tu kaut ko pasaki vārdiem, tas vairs nav īsts. Kamēr tas ir tevī iekšā, te, dziļi, dziļi, zem visa, kas varētu būt, tas patiesi ir īsts, tas ir tavs. Bet ārpusē jau vairs tam nav nekādas saskares ar tevi, ar to, kas liek tam būt daļai tevis.
Kamēr tā ir sajūta, doma, ideja, tā var plūst un mainīties, tai ir materiāls, ko izmantot ij lai plūstu, ij mainītos. Bet, kad pasaki vārdiem, tu to atrauj, noliec pa vidu mūri, un tas, ko tu pateici, ir tā, kā tu pateici.
Tas viss ir neīsti.