lapa vējā's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Tuesday, September 20th, 2005
| Time |
Event |
| 9:35p |
Kad tu kaut ko pasaki vārdiem, tas vairs nav īsts. Kamēr tas ir tevī iekšā, te, dziļi, dziļi, zem visa, kas varētu būt, tas patiesi ir īsts, tas ir tavs. Bet ārpusē jau vairs tam nav nekādas saskares ar tevi, ar to, kas liek tam būt daļai tevis.
Kamēr tā ir sajūta, doma, ideja, tā var plūst un mainīties, tai ir materiāls, ko izmantot ij lai plūstu, ij mainītos. Bet, kad pasaki vārdiem, tu to atrauj, noliec pa vidu mūri, un tas, ko tu pateici, ir tā, kā tu pateici.
Tas viss ir neīsti. | | 10:47p |
pirmvaloda
Es atvēru acis un ieskatījos nedaudz dziļāk... vārds pa vārdam, teikums pēc teikuma un tas viss arvien smeldzīgāk.. kas notika toreiz un toreiz? Es nezinu vai gribu to zināt, bet sirds turpina sāpēt. Tava sirds nu ir kļuvusi par manējās daļu.. tikai domas katram savas un nesapratne, pamatīga nesapratne.. pamet man atslēdziņu uz noslēpumu, dalies ar atmiņām un traumām, ja tādas ir.. bet vari nedalīties un palikt sevī vai piederēt viņiem un turpināt dzīvot uz lielās smilšu kastes maliņas. Es, kā vīziju redzu tevi tumšas ielas vidū.. ielas vidū smilšu kaste, kurā spēlējas daudzi mazi cilvēciņi, bet tu neesi tur, tu sēdi uz maliņas un klusi skaties uz mani. Tikai ik pa laikam tev no muguras pienāk kāds maziņais no smilšu kastes un iecērt muguriņā ar lāpstiņu.. citreiz savukārt pie tevis ir klāt kāds lielais no ielas puses un ar varu paņem daļu tavas dvēseles. Dažreiz es redzu kā tevi velk projām no tik mīļās smilšu kastes maliņas.. tevi ievelk milzīgā smagās automašīnas salonā un spīdzina, nedodot to, ko gribi tu, bet atņemot to, kas tev ir. Tajos mirkļos es raudu un sakošļāju lūpas līdz tās paliek līdzīgas rabarberiem, ko es ēdu vasarā.. vēl tikai nedaudz cukura. |
|