Bērni
Man patīk lamāties. Man šķiet, ka tas ir izcils veids, kā piešķirt sarunai asumiņu. Bet jāatzīst, ka lamājos tikai vienaudžu starpā. Lai gan nevaru teikt, ka man ir strikti vecāki, varu sacīt, ka viņi bērnībā iemācīja man, kā uzvesties publiskās vietās.
Kādēļ šo rakstu? Ā, nu, gadījās tā, ka, braucot uz Rīgu (jā, es nedzīvoju Rīgā, esmu lauķis) izdzirdēju sarunu vai strīdu (nezinu, kā to saukt). Māte meitai rupjā tonī saka, lai meita iedod savu telefonu, lai noklausītos dziesmu. Meita, nevēlēdamās to darīt, saka, ka viņai telefons “rubās ārā”. Māte paliek dusmīga un sāk bļaut uz meitu. Beigās meitai nākas piekāpties. Māte klausās dziesmu. TAD šī meitene (pēc izskata padsmitgadniece) sāk pa visu mikroautobusu bļaut: “Nahuj, bļe, zajebala man tu, kuce!”
Interesanti, ka māte, lai gan šīs frāzes noteikti dzirdēja, nekā nereaģēja.
Dies’ pasarg, ka viņas vecumā es saviem vecākiem būtu tā teicis, sen vairs nebūtu starp dzīvajiem.