Lielais atturībnieks
Man dikti patīk darīt lietas vienam, man šķiet, ka tas ir no bērnības. Lūk, mani bērnībā vecāki/auklītes utt. dikti pieskatīja (kopš atgadījuma ar ķieģeļiem un krāsni), katru reizi, kad centos “radoši izpausties”, man sita pa pirstiņiem, “nav brīv’!”. Tā nu tagad ir, ka vislabāk jūtos, kad esmu viens, tas gan nenozīmē, ka man nepatīk tuss, bet izolēties arī ir kruti. Nesen iedomājos, kā būtu dzīvot ar citu cilvēku, jo šāda iespēja, ņemot vērā manu liellopu ar senčiem, nav nemaz tik nereāla. Sapratu, ka tas būtu pagrūti, man tad vajadzētu atrast kādu, kurš tāpat kā es grib viens pats darboties. Tas pats attiecās uz romantiskām attiecībām, sapratu.
Man arī ir liela problēma, ka bieži iekrītu nevis uz peer-pressure, bet gan vienkāršu vēlmi tusēt ar draugiem, jo draugi un ģimene ir manas divas svarīgākās lietas pasaulē, protams, tikai pēc tautas un rases :-), rezultātā bieži ir situācijas, kurās pusnaktī eju dejot uz KKC.
Nedzeru 5 dienas, visu laiku mācos, cenšos atgūt iekavēto mācībās. Dzeru daudz kafijas, izrādās narkomāniem un alkoholiķiem, kad viņi izlemj mainīt savu dzīvi uz labo pusi, dikti patīk kafija, tā vismaz netā rakstīts.
Manā fakultātē ir lēta kafija, vispār man automātu kafija patīk labāk kā jebkādi kofīinni utt. + automātā, no kura nupat nopirku 360ml melnas kafijas, var laukā dabūt arī buljonu, kas man likās jauki.
Tā neko,
Uz priekšu! Cīņai sveiks!