Es saprotu, ka tev šķiet, ka es runāju nesakarīgi, bet varbūt problēma ir tajā, ka mēs ar tevi operējam ar atšķirīgiem priekšnoteikumiem par to, kas vispār ir ‘sakarība’. Tu saki, ka nesaproti, ko nozīmē murgošana kā antropoloģiska konstante, bet vai tu piekrīti, ka valoda pati par sevi ir tāda konstante? Un ja piekrīti, vai tad nevarētu būt, ka murgošana (plašākā nozīmē – spēja radīt naratīvus, kas nav reducējami uz empīrisko realitāti) ir tieši tikpat fundamentāla cilvēka spējām?

Tu pieminēji, ka saprot tikai to, ko vari noliegt. Vai tas nenozīmē, ka tu atzīsti Heidegera kritiku par “tehnisko domāšanu”, kura reducē visu uz instrumentāliem jēdzieniem, ignorējot to, ka daļa no cilvēciskās pieredzes vienmēr būs ārpus šī noliegt/spēkā neesošs duālisma? Vai tad nebūtu jēdzīgāk uzdot jautājumu – kāpēc šis teikums tev šķiet nesaprotams – nekā mēģināt to automātiski pielīdzināt patoloģijai?

Tev šķiet dīvains arī salīdzinājums ar gramatiku. Bet padomā – vai tu vari runāt pilnīgi bez gramatikas? Nevari, jo tā vienmēr fonā darbojas. Tāpat arī murgošana – tā ir vienkārši jebkura naratīva blakusprodukts. Vai tiešām tu domā, ka tad, kad tu izsaki spriedumu par maniem vārdiem, tu pats neiesaisties šajā pašā murgošanas struktūrā?

Tu man piedēvē šizofrēniju. Bet vai šī diagnoze nav tikai vēl viens naratīvs, murgošanas forma, ar kuru tu mēģini panākt kārtību tur, kur redzi nesakritību? Ja cilvēks saka kaut ko, kas neatbilst taviem rāmjiem, tu to noliec kā “patoloģiju”. Bet vai šis mehānisms pats par sevi nav tas, kas ierobežo spēju uztvert atšķirīgu domāšanu?

Un vēl – vai tu piekrīti, ka, ja murgošanu saprot kā kultūras faktu, tad tā nav reducējama uz individuālu slimību? Tādā gadījumā jautājums nav par diagnozi, bet par to, kā mēs katrs izmantojam murgošanas spēju. Vai tu pats esi apdomājis, kur beidzas ‘normāla’ naratīvu radīšana un kur sākas ‘nesakarīga’? Kā šī robeža vispār tiek noteikta?

Es nedomāju, ka mēs varam šeit atrisināt jautājumu uzreiz, bet man tiešām interesētu, kā tu pats definē sakarību, kā tu nošķir murgu no ‘racionālas domas’ un vai šī nošķiršana nav pati par sevi arbitrāra.