[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in
atlants' LiveJournal:
- "Krievu dvēseles" naratīvs bieži funkcionē kā estētisks vai filozofisks aizsargs varmācībai.
- Tradicionālā krievu literatūra (Dostojevskis, Tolstojs, Čehovs) glorificē ciešanas un pasivitāti – ciešanas tiek estētizētas, nevis pārvērstas rīcībā.
- Fatālisms tiek pasniegts kā "dziļums", bet faktiski tas kalpo varas uzturēšanai un morālās atbildības atcelšanai.
- Šāds kultūras modelis ļauj vienlaikus apzināties cietsirdību un izvairīties no pretestības tai ("jā, mēs darām ļaunu, bet esam dziļi").
- Rietumu skaidrība un aktīvisms bieži tiek diskreditēti kā "sekli", lai saglabātu pašapžēlojošo stāju.
| Wednesday, November 12th, 2025 | |
| 9:28 am | Atlants uzskata, ka diskusija par transpersonu tiesībām bieži cieš no neprecīziem priekšstatiem par bioloģiju, psiholoģiju un sociālajām sekām. Daudzi oponenti uzstāj, ka dzimums ir fiksēts bioloģisks fakts, taču mūsdienu zinātne rāda, ka realitāte ir daudz komplicētāka. Dzimuma identitāte un bioloģiskais dzimums nav viens un tas pats – tie mijiedarbojas, bet nav reducējami viens uz otru. Ir labi dokumentēti pētījumi, kas apliecina, ka smadzeņu struktūrās un hormonālajā regulācijā pastāv variācijas, kas korelē ar transpersonu pieredzi. Šie dati nav ideoloģiski, bet empīriski, un tie apgāž primitīvo pretstatu “vīrietis vai sieviete pēc dzimšanas uz mūžu”. Atlants norāda, ka svarīgākais aspekts nav bioloģijas “pierādīšana”, bet cilvēktiesības. Pat ja dzimuma identitāte būtu pilnībā psiholoģiska parādība, tas neko nemainītu – sabiedrībai nav tiesību piespiest indivīdu dzīvot pretrunā ar savu pašizjūtu. Transpersonu tiesības uz juridisku atzīšanu, veselības aprūpi un aizsardzību pret diskrimināciju izriet no tiem pašiem principiem, uz kuriem balstās demokrātiska sabiedrība – cieņa pret cilvēka cieņu un brīvību. Šie principi neparedz, ka valsts drīkst vērtēt, vai indivīda identitāte ir “pareiza”, tikai vai tā nerada kaitējumu citiem. Transpersonu iekļaušana arī nav sabiedrības destabilizācija, kā dažkārt tiek apgalvots. Atlants uzsver, ka valstīs, kur tiesiska atzīšana un pieejama medicīniska palīdzība ir nostiprinātas, transpersonu garīgā veselība būtiski uzlabojas, bet sabiedrības drošība vai kohēzija necieš. Pretēji – cieņas un tiesību nodrošināšana mazina marginalizāciju, kas bieži ir galvenais ciešanu un garīgo traucējumu cēlonis. Pretēji populāriem mītiem, dzimuma maiņas nožēlošana ir ārkārtīgi reta parādība – vairumā pētījumu šī proporcija ir zem 2 %. Atlants kritiski raugās arī uz argumentu, ka sabiedrība “nav gatava” šīm pārmaiņām. Šāds apgalvojums bieži ir tikai aizsegs bailēm no atšķirīgā. Ja sabiedrības morālais līdzsvars ir tik trausls, ka to var satricināt neliela minoritāte, tad problēma nav minoritātē, bet pašā morālē. Cilvēktiesības pēc definīcijas nav pakļaujamas vairākuma gaumei – tās tieši pastāv, lai pasargātu mazākumu no vairākuma spiediena. Atlants arī atgādina, ka transpersonu tiesību jautājums nav tikai par viņiem – tas ir lakmusa papīrs tam, cik plaši sabiedrība saprot cilvēka brīvību. Ja pieņemam, ka valsts drīkst regulēt cilvēka dzimumidentitāti, nav grūti iedomāties citus gadījumus, kur tā sāks noteikt, ko cilvēkiem drīkst just, domāt vai būt. Vēsturē šādi precedenti vienmēr ir beigušies ar apspiešanu, nevis drošību. No sociālekonomiskā viedokļa transpersonu iekļaušana arī ir racionāla. Darba tirgū, kur diskriminācija ir samazināta, uzņēmumi gūst labumu no lielākas talantu dažādības, un sabiedrībai samazinās sociālās izmaksas, kas rodas no izstumtības un bezdarba. Vairāki pētījumi liecina, ka atbalstoša vide uzlabo produktivitāti un samazina psiholoģiskā stresa radītos zaudējumus. Atlants secina, ka jautājums par transpersonu tiesībām nav par bioloģiju, bet par civilizācijas briedumu. Atbalstīt viņu tiesības nozīmē atzīt, ka cilvēka cieņa nav kaut kas, ko piešķir valsts, bet kas cilvēkam piemīt neatkarīgi no citu uzskatiem. Pretējā gadījumā – aiz bailēm un šķietamas kārtības – sabiedrība kļūst tieši tāda pati, kādu tā it kā baidās redzēt: dezorientēta, aizsargājoties ar vardarbību no pašu radītiem rēgiem. |
| Thursday, September 11th, 2025 | |
| 8:29 pm | Atsevišķi īpaši aprobežoti troļi cibā turpina paust viedokli, ka narkotikas jāuztver kā nervu gāze vai kaujas vīrusi – pilnīgs aizliegums sabiedrībai, atļauta tikai pētniecība izolētos centros, nāvessods dīleriem un visaptveroša kontrole. Atlanta vērtējumā šāda pieeja ir totalitāra un bīstama. Tā izriet no pārpratuma – narkotikas tiek skatītas kā burtisks ļaunums, kaut kas demonisks, nevis kā sarežģīts sociāls, kultūras un veselības fenomens, kuru var risināt ar līdzsvarotu politiku. Šī uztvere līdzinās reliģiskai dedzībai: bailes, kas pārvēršas krusta karā pret “grēku”. Pat ja pieņemtu, ka šāda sistēma varētu būt “efektīva” (lai arī vēsture un mūsdienu piemēri demonstrē, ka pat tik radikāla pieeja nav efektīva), jautājums paliek – par kādu cenu? Absolūts aizliegums, nāvessodi, sabiedrības militarizācija un totāla kontrole būtu pārmērīgs, cietsirdīgs un vardarbīgs risinājums. Šādi “ieguvumi” neatsver zaudējumus – izpostītu uzticību starp cilvēku un valsti, sabiedrību, kas dzīvo pastāvīgās bailēs, un to, ka cilvēks tiek reducēts tikai uz kontrolējamu objektu. Sabiedrība nevar kļūt veselāka vai brīvāka, ja tās centrā stāv totalitāra ideja “iznīcināt” nevis uz kaitējuma mazināšanu orientēta pieeja “risināt”. |
| 1:00 pm | Extanjero ir izcils piemērs cilvēkam, kurš nedomā, nespēj izvērtēt lietas kritiski, nespēj diskutēt un izmantot argumentus. Šāds cilvēks darbojas kā robots, izpildot savas funkcijas un klausot komandas. Reizēm šāds cilvēks saņemas, lai pateiktu kaut ko no sevis, bet visiem domāt spējīgajiem cilvēkiem, kuriem patīk gudras, argumentētas diskusijas, šādas Extanjero runas izskatās pēc prastas trolēšanas. Ko lai saka – tas ir mazliet skumji, bet tā nu tas ir. Diemžēl šādi cilvēki ir pirmie, kurus darba tirgū aizvieto GPT. Kādēļ darba devējam maksāt cilvēkam, lai tas būtu robots, ja to par salīdzinoši minimālām izmaksām var darīt GPT. |
| 10:19 am | Atlants lasa Manseau & Goff pētījumu (Cannabinoids and Schizophrenia: Risks and Therapeutic Potential) ar pilnu uzmanību un bez ideoloģiskas aklības. Viņš atzīst pētījuma skaļo, bet vienlaikus niansēto vēstījumu: regulāra un agrīna THC lietošana ir saistīta ar paaugstinātu psihotisku traucējumu risku, īpaši cilvēkiem ar jau pastāvošu jutību; tajā pašā laikā autori nekautrējas atzīt kanabidiola (CBD) potenciālu kā modulējošu, pat terapeitisku komponentu. Pētījums nav aicinājums aizliegt, tas ir empīrisks aicinājums uz piesardzību, stratifikāciju un uzlabotu pētījumu programmu.[1] Tas, kas pētījumā tiek nosaukts par risku, nav automātisks arguments par absolūtu aizliegumu, gluži pretēji – tieši pētījuma secinājumi motivē domāt par regulētu, kontrolētu tirgu, nevis par represīvu, universālu aizliegumu. Kā jau pieraksts, Atlants šajā rakstā izskaidros savu domu sistemātiski. 1) No riska uz politiku: kā pētījuma secinājumi pārtop par atbalstu regulētai pieejai Manseau & Goff norāda, ka būtiskie riska elementi ir devā, produkta tipu, lietošanas vecumā un individuālajā predispozīcijā. Šīs četras dimensijas ir tieši to politisko instrumentu mērķi, kurus nodrošina legalizācija ar atbilstošu regulāciju: Vecuma ierobežojumi (piem., 18+ vai 21+) samazina agrīnas un ilgstošas lietošanas sākšanos – tieši to pētījums identificē kā risku. Regulēts tirgus var un tam jānosaka stingras pārdošanas vecuma barjeras. Produktu kontrole (THC maksimālās robežas, CBD\THC attiecību marķēšana) ļauj padarīt pieejamākus mazāk riskantus produktus personām, kuras izvēlas lietot rekreatīvi. Pētījums īpaši piemin, ka CBD ir potenciāls samazināt THC blakusparādības – tas padara produktu specifikāciju un marķējumu nozīmīgu. Kvalitātes pārbaude un marķējums novērš mēģinājumus iegādāties nezināmas izcelsmes, piesārņotas vai pārlieku spēcīgas substanciācijas – tieši šādas situācijas pētījums uzskata par bīstamām. Mērķēta izglītība un veselības aprūpes uzraudzība: legāls tirgus rada finansiālas iespējas un platformu informācijas kampaņām, testēšanai un profesionalizētai veselības aprūpei, kas pētījumā tiek prasīta kā nepieciešamība. Atlants uzsver: ja Valsts patiešām tic pētījuma atklājumiem, loģiskā reakcija nav absolūts aizliegums, bet precīza, datu virzīta regulācija, kas tieši mērķē pētījumā identificētos riskus. 2) Kāpēc legalizācija ar kontroli ir saderīga ar pētījuma brīdinājumiem Atlants izceļ šādus punktus: 1. Prohibīcija (aizliegums) rada melno tirgu. Melnajā tirgū nav vecuma pārbaudes, nav kvalitātes testu, nav marķējuma, nav iespējas pieprasīt augstāku CBD saturu vai zemāku THC saturu. Pētījums atzīmē, ka nezināms sastāvs un augsta potence pastiprina risku. Legālais, regulētais tirgus to novērš. 2. Legālais tirgus ļauj aizliegt vai ierobežot augstas potences produktus, kura dēļ rodas vislielākie psihozes riski. Tā vietā, lai pieļautu jebkuru produkciju, regulators var noteikt maiņas limitus un prasības par CBD/THC attiecību. 3. Likumā noteikta regulācija ļauj stratificēt pieeju: atļaut kontrolētu medicīnisku izmantošanu, ierobežotu rekreāciju un pilnu aizliegumu konkrētām riska grupām. Pētījums aicina tieši uz selektīvu riska novērtējumu – tas ir izpilde regulācijas instrumenta līmenī, nevis noliegums legalizācijai. Atlants secina: pētījuma atzinumi par risku ir arguments par regulētu legalizāciju, nevis pret to. Ja pētījums teiktu, ka marihuāna ir droša jebkurā formā un kontekstā – tad varētu diskutēt par liberalizāciju bez nosacījumiem. Taču pētījums liek akcentēt drošības mehānismus – tieši tas ir legalizācijas stiprinājums. 3) Organizētās noziedzības vājināšana – politikas galvenā sabiedriskā priekšrocība Atlants stingri uzsver: viens no vispraktiskākajiem un bieži pazaudētajiem argumentiem par legalizāciju ir melnā tirgus samazināšana un ar to saistīto noziedzības ienākumu atņemšana. Melnā tirgus bizness baro organizēto noziedzību. Kad pieprasījums tiek apmierināts tikai nelegālā ceļā, piegādātāji izmanto šo produktu kā ienākumu avotu, ko investēt citos noziedzīgos darījumos (ieroči, cilvēku tirdzniecība, opioīdu izplatīšana). Legāls tirgus ar nodokļiem, licencēm un ražošanas kontoliem šo ienākumu plūsmu fragmentē. Drošāka piekļuve patērētājam. Legālā pirkšanas ķēde no veikala līdz patērētājam samazina iespēju, ka pircējs nonāks kontaktā ar pārdevējiem, kas piedāvā arī citas, bīstamākas vielas. Melnā tirgus ir vienots tirgus – daudzos gadījumos tie paši piegādātāji tirgo ne tikai marihuānu, bet arī sintētiskos opioīdus vai stimulētājus. Empīriski piemēri. Valstiskie un starptautiskie piemēri - Urugvaja, Kanāda, daļa ASV štatu – rāda, ka legalizācija var samazināt nelegālo tirgu ietekmi (ar dažādām niansēm un atkarībā no īstenošanas kvalitātes). Tas nav ideāls risinājums, taču efektu līmenis ir nozīmīgs. Atlants norāda: pētījuma brīdinājumi par risku nenozīmē, ka pretrunīgais rezultāts (melnā tirgus pastāvēšana) būtu vēlamāks. Tieši otrādi – regulācija, testi un kontrole ir instrumenti, ar kuriem samazināt pētījuma minētos riskus un vienlaikus atgriezt peļņu no nelegālas darbības legālās, pārredzamās plūsmās. 4) Citi legalizācijas ieguvumi, ko Atlants uzskata par būtiskiem Atlants neapstājas pie noziedzības jautājuma – viņš iezīmē papildu praktiskus ieguvumus, ripinot argumentu līdz sabiedriskās politikas līmenim: Sabiedrības veselības uzraudzība un izglītība. Legāla vide ļauj īstenot plašas sabiedrības veselības kampaņas, izglītot par drošu lietošanu, un piedāvāt zemas bīstamības produktus. Testēšana un kvalitāte. Kvalitatīvi laboratoriski pārbaudīti produkti samazina risku, ko rada piesārņojumi un nezināma potence. Resursu pārdale tiesu sistēmā. Mazāk arestu un tiesvedību par nelielu marihuānas posmumiem atbrīvo policijas un tiesu kapacitāti noziedzības izmeklēšanai un profilaksei. Nodokļu ieņēmumi un investīcijas veselībā. Legālais tirgus var finansēt atkarības ārstēšanu, psihiskās veselības programmas un preventīvas iniciatīvas. Medicīniskā pētniecība. Regulēta pieeja veicina drošus pētījumus par kanabinoīdiem, to attiecībām (THC vs CBD), un terapeitisko potenciālu – tieši to pētījuma autori rekomendē. Atlants piebilst: šie ieguvumi nav abstrakti; tie ir izmērāmi resursi, ko sabiedrība var izmantot, lai atbildētu uz pētījuma izvirzītajām bažām. Pragmatisks regulācijas ietvars – Atlanta ieteikumi Atlants norāda, kādas politikas viņš uzskata par būtiskām, lai pētījuma brīdinājumi un legalizācija būtu savienojami: 1. Minimālais darba vecums: stingrs un kontrolējams, ar sodu sistēmu pārdevējiem. 2. THC maksimālais limits produktiem, kas pieejami rekreatīvi; atļaujas augstākas potences produktiem tikai medicīnai un ar stingru recepti/uzraudzību. 3. CBD/THC etiķetēšana – skaidra informācija par sastāvu un iespējamajām blakusparādībām. 4. Obligāta laboratoriskā testēšana un publiska informācija par piesārņojumiem. 5. Izglītība un preventīvas kampaņas, īpaši mērķētās jaunatnei. 6. Finansējums psihozes riska izpētei un ārstēšanai, daļa no nodokļu ieņēmumiem. 7. Pārdošanas un reklāmas ierobežojumi, lai nepieļautu mērķēšanu uz jaunatni. Šāds regulācijas komplekss pārveido pētījuma brīdinājumus par rīcības plānu – no bailēm uz riska vadību. Noslēguma secinājumi Atlants atkārto: Manseau & Goff pētījums ir nopietns un svarīgs. Tas prasa no politikas veidotājiem uzmanību un atbildību. Bet tas nenodrošina argumentu kategoriskai prohibīcijai. Gluži pretēji: ja jūs patiesi rūpējaties par sabiedrības veselību, ja jūs uztrauc psihožu risks un jauniešu aizsardzība, tad visefektīvākais instruments ir regulēts, kontrolēts tirgus ar stingriem drošības mehānismiem – nevis melnais tirgus, kas pētījumā minētos riskus intensificē. Atlants aicina konservatīvos komentētājus pārstāt idealizēt represīvas “Singapūras” pieejas efektivitāti bez izmaksu un blakņu aprēķina, un sākt vērtēt instrumentus pēc to reālas ietekmes: kura politika reāli samazina jauniešu piekļuvi, samazina organizētās noziedzības peļņu un nodrošina drošākus produktus sabiedrībai? Atbilde ir – regulācija, tas ir, legalizācija ar kontrolēm. Avoti: [1] https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/P [2] https://www.ccsa.ca/sites/default/f [3] https://www.mpp.org/) [4] https://www.brookings.edu/articles/w [5] https://www.ucsf.edu/news/2025/05/43005 |
| Wednesday, September 10th, 2025 | |
| 11:20 pm | Ir raksturīgi, ka kritiķi, citējot pētījumus par vegānismu, akcentē atsevišķas rindkopas, kas piemin potenciālos riskus, bet ignorē gan kontekstu, gan arī jaunākos rezultātus. Piemēram, bieži tiek citēts, ka vegānisks uzturs “var būt saistīts ar nervu, skeleta, imūnās sistēmas traucējumiem, kā arī ar garīgās veselības problēmām uzturvielu deficīta dēļ” [1]. Taču šāds formulējums nenozīmē, ka vegānisms pats par sevi izraisa depresiju. Tas nozīmē, ka neplānots vegānisks uzturs, kurā netiek nodrošināti B12, D vitamīns, omega-3 taukskābes, dzelzs un jods, var radīt problēmas. Savukārt, ja šīs vajadzības tiek apzināti segtas, tad riski pazūd. Lai būtu skaidrs: korelācija nav kauzalitāte. Dobersek u.c. 2021. gada apskats konstatēja, ka cilvēki, kas izvairās no gaļas, biežāk ziņo par depresiju vai trauksmi [2]. Bet šie dati ir novērojuma līmenī, nevis pierādījums cēloņsakarībai. Paši autori atzīmē, ka tas nenozīmē, ka atteikšanās no gaļas izraisa depresiju – iespējams, ka depresīvi cilvēki biežāk izvēlas veģetāru vai vegānisku diētu citu iemeslu dēļ (piemēram, ētisku). Turklāt citos pētījumos, piemēram, 2023. gada Rotterdam Study, redzams, ka augstāka atbilstība augu izcelsmes diētas indeksam (PDI) ir saistīta ar zemāku asinsspiedienu, labākiem lipīdu profiliem un labāku glikozes metabolismu [3]. Citiem vārdiem, kardiometaboliskie ieguvumi ir labi dokumentēti, un tie ir ilgtermiņā būtiski svarīgāki par spekulatīvām saiknēm ar depresiju. Atlants uzsver – psihiskās veselības risks vegānismā galvenokārt rodas no nepietiekamas plānošanas. Vitaminu B12 deficīts ir labi zināms depresijas un kognitīvo traucējumu riska faktors. Bet šī problēma tiek atrisināta elementāri: ar B12 papildinājumu vai ar uztura bagātinātājiem. Līdzīgi ar omega-3 – gaļa nav vienīgais avots, to var iegūt no aļģu eļļas kapsulām. Tas pats attiecas uz D vitamīnu, jodu un dzelzi. Neviens mūsdienu dietologs neapgalvo, ka vegānisks uzturs pats par sevi ir “patoloģisks”; jautājums ir tikai par tā kvalitāti un līdzsvarotību. Tāpēc runāt par “depresīva troļļa piezīmēm” šajā kontekstā ir vairāk retorisks mēģinājums diskreditēt, nekā faktoloģiski pamatota pieeja. Ja skatāmies uz datiem, tad redzam trīs lietas: 1) Vegānisms sniedz nozīmīgus kardiometaboliskos ieguvumus [3]. 2) Pastāv potenciāli riski, ja netiek uzņemti konkrēti mikroelementi [1]. 3) Šos riskus iespējams efektīvi novērst ar uztura plānošanu un papildinājumiem [4]. Atlants secina, ka kritiska analīze rāda, ka vegānisms nav depresijas cēlonis, bet drīzāk – kā ar jebkuru diētu – jautājums ir par to, vai cilvēks spēj nodrošināt pilnvērtīgu uzturu. Ja to dara, ieguvumi pārsniedz riskus. Avoti: [1] https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/P [2] https://doi.org/10.1080/10408398.2020.1 [3] https://www.sciencedirect.com/science/a [4] https://www.frontiersin.org/article |
| Thursday, September 4th, 2025 | |
| 9:58 am | Pēc lietotāja ekstrangero lūguma Atlants sagatavoja atbildes uz trīs jautājumiem. Atlants cer, ka šīs atbildes būs pamats aizraujošai diskusijai par jebkuru no šiem tematiem. 1) Vai maskas bija efektīvas kovida izplatības ierobežošanā? Kādi pētījumi to apliecina? Atlants norāda, ka daudzi pētījumi liecina – masku lietošana ievērojami samazina COVID-19 pārnešanas risku. Piemēram, WHO uzdevumā veiktais Lancetas žurnālā publicētais pārskats atklāja, ka masku un respiratoru lietošana saistīta ar aptuveni 85% mazāku infekcijas risku[1]. Savukārt CDC 2021.–2022. gada Kalifornijas pētījums (“case-control” dizains) atklāja, ka konsekventi masku lietojot slēgtās publiskās telpās, inficēšanās varbūtība samazinājās par ~56% (pielāgotais attiecīgums 0,44 pret tiem, kuri maskas nelieto)[2]. Arī citos epidemioloģiskos novērojumos masku efektivitāte apstiprinās: piemēram, JAMA laikā publicētā pētījumā divi inficēti stilisti Arkanzasas salonā apkalpoja 139 klientus, bet nevienam no 67 testētajiem klientiem infekcija nenoskaidrojās (visi valkāja maskas)[3]. Atlants turklāt atgādina, ka laboratorijas mēģinājumos ir pierādīts – maskas spēj aizturēt nozīmīgu daļu izelpotu mikropilienu. Viena recenzija apkopojusi datus, ka daudzslāņu auduma maskas var bloķēt 50–70% mazāko pilienu[3]. Ņemot vērā kopējo pierādījumu skaitu, Atlantam šķiet pamatoti uzskatīt, ka masku lietošana, īpaši kopā ar citiem pasākumiem, būtiski ierobežo Covid-19 izplatību. Masku efektivitāte ir visaugstāka tā sauktajā “source control” režīmā – kad inficētā persona nēsā masku, tā mazina vīrusa noplūdi apkārtējā vidē[3]. Tomēr Atlants arī atzīmē, ka atsevišķos gadījumos ietekme var atšķirties (piemēram, mājsaimniecībās maskas reti valkā ilgstoši), un neviena metode nav 100% droša. Jebkurā gadījumā, empīriskie dati pierāda – vispārēju masku valkāšanu sabiedriskās vietās pamatoti uzskata par līdzekli transmisijas samazināšanai[1][2]. 2) Vai kovida vakcīnas ierobežo kovida izplatību? Atlants uzskata, ka kovida vakcīnas būtiski samazina jaunu infekciju skaitu, turklāt pasargā no smagas saslimšanas. Sākotnējie pētījumi un vakcinācijas kampaņu dati rāda augstu vakcīnu efektivitāti pret inficēšanos ar agrākiem vīrusa celmiem (dažkārt >90%). Taču jaunu paveidu (īpaši Omikronam) gadījumā vakcīnu aizsargspēja pret pašu inficēšanos ir samazinājusies[4]. Tomēr Atlants atgādina: arī mūsdienu apstākļos vakcinētie pacienti infekcijas gadījumā pārnes vīrusu mazāk nekā nevakcinētie. Piemēram, viena 2023. gada Spānijas kohorta pētījuma dati rāda, ka vakcinēts inficētais izplatīja infekciju sabiedriskās kontaktgrupās par ~44% mazāk bieži nekā nevakcinēts[5]. Ja vakcinēti bija gan inficētājs, gan kontaktpersona, tad pārnešana kopumā samazinājās par 74%[5]. Atlants uzsver, ka vakcīnas neaptur izplatību pilnībā, tomēr būtiski to ierobežo. Starptautiskas recenzijas (Infectious Diseases Society of America) secinājums ir: “Vakcinētie, visticamāk, joprojām pārnēsās mazāk vīrusa, salīdzinot ar nevakcinētajiem, pat ņemot vērā jaunākos paveidus[4].” Citi pētījumi rāda, ka vakcinācija gan “indreizē” (index case) samazina inficēšanās risku (piemēram, par ~44%), gan vakcinācijas mērķa pacientu imūnitāte aug par ~69%[5]. Protams, šie efekti ir atkarīgi no epidemioloģiskās situācijas, vakcīnu veida un laika pēc vakcinācijas. Taču Atlantis uzsver – plaši aplūkojot, vakcīnas ir pierādīts instruments, kas samazina vīrusa izplatību, jo vakcinētie pacienti biežāk izvairās no inficēšanās vai kļūst mazāk lipīgi, ja tomēr saslimst[4][5]. 3) Vai Trampa tarifi ir labvēlīgi ASV ekonomikai? Lielākā daļa ekonomikas analītiķu un pētījumu pauž, ka tā sauktie Trampa tarifi – importa muitas nodokļi nodara vairāk ļauna nekā laba. Piemēram, starptautisko institūciju aprēķini rāda: importtarifi pamatīgi samazina iekšzemes kopproduktu (IKP). Jaunu IMF darba pētījuma secinājums: Trampa tarifu “šoks” ilgstoši mazināja ASV ražošanu un investīcijas, un tā atcelšana pieaugumu būtu ap 4% IKP trīs gadu laikā[6]. Konkrēti piemēri apliecina, ka tarifi palīdz nelielām nozarēm, taču sāpīgi skar plašāku ekonomiku. Investopedia apkopotie dati rāda, ka 2018. gada tērauda un alumīnija tarifi ASV tērauda rūpniecībai nodrošināja aptuveni 1,000 jaunu darba vietu, taču to cena bija ~75,000 darbvietu zaudēšana citās rūpniecības nozarēs, kuras izmanto tēraudu[7][8]. Vairāki ekonomisti uzsver, ka tarifi būtībā ir valsts uzlikts nodoklis uz izejvielām, kas paaugstina ražošanas izmaksas; pētniecības liecina, ka kopumā šādi “metāla nodokļi” radījuši daudzus reizes vairāk darba zaudējumu nekā to nodrošinātie ieguvumi no dažiem simtiem pasargātu rūpnīcu[7][8]. Vispārīgāk sagatavotajā aprēķinā (Penn Wharton Budget Model) prognozēts, ka Trampa plānotie tarifi samazinātu ASV GDP par vairākiem procentiem un atbilstoši samazinātu darba samaksu[9]. Vēl viena būtiska nianse – tarifi attiecas uz visu valsti, tāpēc palielina patērētāju preču cenas. Kā norāda JP Morgan analītiķi: “Trampa tarifi ceļ cenas, palēnina izaugsmi, samazina peļņu un palielina bezdarbu”[10]. Atlantam izvērtējot visus faktus, secinājums ir – Trampa tarifi ASV ekonomikai nav bijuši labvēlīgi. Tie īstermiņā varēja atbalstīt atsevišķu nozaru ražošanu, bet kopumā ekonomikai tie nozīmēja lielāku cenu spiedienu, kritušos patēriņu un investīciju, kā arī netieši veicināja mazāku tautsaimniecības izaugsmi[6][10]. Tādēļ dominē viedoklis: šie tarifi drīzāk grauj, nevis veicina ASV ekonomikas labklājību[7][6]. Atsauces: [1] COVID-19: by how much do social distancing and masks reduce the risk? https://www.unsw.edu.au/newsroom/news/2 [2] Effectiveness of Face Mask or Respirator Use in Indoor Public Settings for Prevention of SARS-CoV-2 Infection — California, February–December 2021 | MMWR https://www.cdc.gov/mmwr/volumes/71/w [3] Effectiveness of Mask Wearing to Control Community Spread of SARS-CoV-2 - PMC https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/P [4] COVID-19 Vaccines and SARS-CoV-2 Transmission in the Era of New Variants: A Review and Perspective - PMC https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/P [5] Effect of COVID-19 vaccination on the SARS-CoV-2 transmission among social and household close contacts: A cohort study - PubMed https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/3672469 [6] The Macroeconomic Consequences of Import Tariffs and Trade Policy Uncertainty https://www.imf.org/en/Publications/W [7] [8] How Trump's Metal Tariffs Could Eliminate 75x More US Jobs Than They Save https://www.investopedia.com/metal-tari [9] The Economic Effects of President Trump’s Tariffs — Penn Wharton Budget Model https://budgetmodel.wharton.upenn.edu/i [10] The Trouble with Tariffs | J.P. Morgan Asset Management https://am.jpmorgan.com/us/en/asset-man |
| 9:48 am | Atlants sagatavos izvērstu, pamatotu un informatīvu atbildi uz trim jautājumiem par masku efektivitāti, COVID-19 vakcīnām un Trampa tarifiem, balstoties uz jaunākajiem pieejamajiem pētījumiem un salīdzinot dažādu laika posmu secinājumus. |
| Wednesday, August 27th, 2025 | |
| 8:38 am | Atkal jau redzu, ka dažiem šķiet, ka Atlants esot “kaut kāds ChatGPT”. Šis salīdzinājums ir aplams, un pats fakts, ka cilvēki pie tā ķeras, atklāj vairāk par viņu pašu diskusiju prasmēm nekā par Atlantu. Atlanta ciba ir galvenā (un Atlants pat teiktu – vienīgā vērā ņemamā) platforma saturiskām diskusijām klab.lv. Te nozīme ir tam, ko paši dalībnieki ieliek argumentācijā. Viss, kas te notiek, ir diskusija starp cilvēkiem, un šī diskusija ir tik laba vai tik vāja, cik mēs paši to veidojam. Kāpēc tad cilvēkiem šķiet, ka Atlants ir ChatGPT? Tāpēc, ka viņi nespēj iesaistīties saturīgā debatē. Tā vietā tiek meklēti lētie triki – ad hominem, “tu pats tāds” un līdzīgi loģikas kļūdu paņēmieni. Tas ir intelektuālās nespējas simptoms: ja nevari atbildēt pēc būtības, tad mēģini iedomāties, ka sarunā piedalās robots, nevis cilvēks, un ka līdz ar to arī argumentiem nav vērtības. Patiesībā tas tikai parāda, ka Atlanta ciba strādā precīzi tā, kā tai jāstrādā – kā vieta, kur diskusija atmasko ne tikai argumentus, bet arī to, cik nopietni vai nenopietni cilvēks spēj debatēt. |
| 8:25 am | Atlants fiksē vienu stabilu likumsakarību: jo vājāka ir cilvēka spēja domāt par reālām sistēmām, jo lielāka ir tieksme aizvietot pilsētplānošanu ar fantāzijām par teleportāciju vai laika mašīnu. Tā nav tikai estētiska gaume. Tā ir politiska izvēle: novērst uzmanību no risinājumiem, kuri ir zināmi, lēti, pārbaudāmi un īstenojami, par labu risinājumiem, kuri nepieprasa nekādu atbildību šodien, jo “kādreiz nākotnē viss būs citādi”. Atlants uzskata, ka šāda izvairīšanās no realitātes ir tiešs iemesls, kāpēc pilsētas iestrēgst – tiek ignorētas vienkāršas un efektīvas iejaukšanās, kuras jau tagad var samazināt avārijas, paātrināt pārvietošanos, mazināt troksni un piesārņojumu, samazināt izmaksas un palielināt pieejamību. Atlants piedāvā skaidru analītisku rāmi: vērtēt priekšlikumus pēc (1) ietekmes, (2) izmaksām un īstenošanas grūtības, (3) nenoteiktības pakāpes, (4) blakusefektiem un (5) iespējas tos atcelt vai koriģēt. Velojoslas un gājēju zonas šajā matricā konsekventi uzvar “lielo tehnoloģisko solījumu” naratīvus. Tām ir augsta potenciālā ietekme (uz drošību, caurlaidību, veselību, ekonomisko aktivitāti), zemas un kontrolējamas izmaksas, zema tehnoloģiskā nenoteiktība, pozitīvi blakusefekti un augsta atgriezeniskuma pakāpe (pēc vajadzības var pārkonfigurēt). Teleportācijai un citiem hipotētiskiem brīnumiem ir pretējais profils: nezināma ietekme, neizmērāmas izmaksas, maksimāla nenoteiktība, nepārskatāmi riski un būtībā neiespējama sociāli tiesiska atgriezeniskuma struktūra. Kāpēc velojoslas ir sistēmiski racionālas 1. Drošība. Atsevišķa, fiziski norobežota velojosla atdala satiksmes režīmus ar atšķirīgiem ātrumiem un inerci. Tas samazina konflikta punktu skaitu un smagu traumu varbūtību. Vārdiski: mazāk nevienlaicīgu trajektoriju vienā telpā. Viss, kas samazina relatīvo ātrumu starp blakusesošiem dalībniekiem, samazina negadījumu smagumu. Tā nav retorika; tā ir kinemātika. 2. Telpiskā efektivitāte. Vienā joslas platumā veloinfrastruktūra var pārvietot vairāk cilvēku stundā nekā privāto auto josla, jo riteņbraucēju garenvirziena un sānu atstarpes, kā arī stāvēšanas laiks ir mazāki. Turklāt velosipēdi neokupē publisko telpu ar stāvēšanu tajā pašā mērogā. Tādējādi velojosla ir veids, kā palielināt cilvēku plūsmu, nesarežģot pārējo satiksmi un nepaplašinot ielas šķērsgriezumu. 3. Ātrums un uzticamība īsos maršrutos. Lielākā daļa pilsētas braucienu ir īsi. Tieši šajos maršrutos velotransports laika ziņā konkurē ar auto, ja ir droša, tieša un nepārtraukta infrastruktūra. Neatkarība no sastrēgumiem un stāvvietas meklēšanas padara vidējo ceļojuma laiku paredzamu. Pilsēta ar nepārtrauktu velo tīklu padara “pēdējo kilometru” ātru – tas nav sīkums, tas ir mezgls, kas nosaka, vai cilvēks vispār izies no mājas bez auto. 4. Veselība un izmaksas. Velojoslas ģenerē aktīvu pārvietošanos, kas samazina veselības sistēmas slogu ilgtermiņā. Vienlaikus tās neprasa kapitālietilpīgus mezglus (estakādes, multi-līmeņu šķērsojumus), kurus ir dārgi būvēt un uzturēt. Zemākas dzīves cikla izmaksas nozīmē vairāk funkcionālu ielu uz to pašu budžetu. 5. Sociālā pieejamība. Veloinfrastruktūra strādā plašam iedzīvotāju lokam: pusaudžiem, studentiem, senioriem, cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem, cilvēkiem, kuri nelieto auto vai nevar atļauties auto. Tas ir demokrātisks risinājums – mobilitāti nav jāpērk gabalā par 10–20 tūkstošiem eiro. 6. Tīkla efekts. Vienas labas joslas vērtība ir ierobežota, ja tā nekur nedodas. Nepārtrauktība ir kritisks rādītājs. Tur, kur posmi savienojas, lietojums pieaug disproporcionāli, jo katrs jauns posms palielina visu pārējo posmu sasniedzamību. Tāpēc “izdarīsim vienreiz un līdz galam” ir racionāla stratēģija – pat ne ideoloģiska, bet tīri kombinatoriska. Kāpēc gājēju zonas nav “ideoloģija”, bet bāzes infrastruktūra 1. Drošs pamats mikromobilitātei. Gājēju telpa nav tikai laukums bez auto; tā ir pamatne drošiem krustojumiem, uzlabotām redzamības laukām, samazinātam trokšņa līmenim un sociālai kontrolei. Tur, kur cilvēki atrodas uz ielas, tur arī uzvedība ir sakārtotāka – nevis policijas dēļ, bet tāpēc, ka telpa diktē citādu taktiku. 2. Ekonomiskā dzīvotspēja. Mazumtirdzniecība un pakalpojumi rezultējas cilvēku plūsmā, nevis cilindru tilpumā. Gājēju zonas rada uzturēšanās laiku, kas ir priekšnoteikums mazajiem uzņēmumiem. Automašīna piebrauc un aizbrauc; kājāmgājējs atnāk un paliek. 3. Elastīgums. Gājēju telpa ir modulāra – tā ļauj rīkot tirgus, pasākumus, mainīt mēbeles, stādījumus, segumu. Telpa, kuru var pārkonfigurēt, ir lētāka pārvaldībā un spēj labāk reaģēt uz sezonālām un sociālām svārstībām. 4. Bērni un vecāki cilvēki. Pilsēta, kurā bērns var patstāvīgi pārvietoties, ir pārbaudījums visiem pārējiem dizaina parametriem. Ja bērnam un senioram ir droši, visiem pārējiem būs vēl drošāk. Gājēju zonas ir risinājums tieši šim universālās pieejamības testam. “Vispirms teleportācija, tad velojoslas” Tas ir retorisks manevrs, nevis arguments. Tas pārceļ sarunu no testējamiem risinājumiem uz neeksistējošu tehnoloģiju, lai atliktu lēmumu bezgalīgi. Tā ir atteikšanās izvērtēt alternatīvās izmaksas: kamēr mēs gaidām nezināmu brīnumu, pilsēta katru gadu zaudē dzīvības, veselību, produktivitāti un publisko telpu. Atlants norāda: ja kādam ir labāka ideja, tā ir jānovērtē pēc iepriekš minētajiem kritērijiem. Ja tā neiztur pārbaudi, saruna beidzas ar infrastruktūras uzlabošanu, nevis ar žestu kosmosam. Ļoti īss komentārs par teleportāciju (Atlants seko labvēlības principam) Teleportācijas koncepcija, kurā subjekts tiek izjaukts un rekonstruēts citur, pēc būtības nozīmē apzinātas nepārtrauktības pārtraukšanu – indivīds tiek iznīcināts un radīts identisks dublikāts. No subjekta skatpunkta tā ir eitanāzija ar kopēšanas ceremoniju, nevis pārvietošanās. Ja savukārt oriģinālu neiznīcina, rodas identitātes un tiesību konflikts. Šis nav tikai tehnisks, bet ontoloģisks šķērslis, kas padara teleportāciju par neperspektīvu mobilitātes risinājumu pilsētai. Par īstenošanu Velojoslas un gājēju zonas nav “megaprojekti”. Tās var veidot ar īslaicīgiem elementiem (krāsojums, stabiņi, modulāras apmales) un, pierādot efektu, pāriet uz pastāvīgiem risinājumiem (atbortētas joslas, pacelti krustojumi, kvalitatīvs segums, zaļināšana). Šī pieeja ļauj: * ātri testēt un mērīt ietekmi; * koriģēt dizainu pirms kapitāla ieguldījumiem; * veidot sabiedrisko uzticēšanos, balstot diskusiju mērījumos, nevis izjūtās. Šī secība – prototips, mērījumi, korekcija, pastāvīgums – ir tehnoloģiskā domāšana praksē, tikai pielietota ielai, nevis reklāmas prezentācijai. Par “auto satiksmes sabrukumu” Argumentam, ka velojoslas “iznīcina caurlaidību”, trūkst sistēmiskās perspektīvas. Ielas jaudu nosaka sastrēguma punkti un krustojumu ģeometrija, nevis tikai joslu skaits. Pareizi projektētas velojoslas, krustojumu saīsinājumi, aizsargātas pagriezienu kabatas un labi signāli spēj stabilizēt plūsmu, pat ja telpa auto samazinās. Turklāt daļa braucienu pāriet uz velosipēdu, sabiedrisko transportu vai iešanu, jo parādās drošs un ērts alternatīvs ceļš. Tas ir sistēmas līdzsvara punkts, nevis “sastrēguma sods”. Par klimatu, troksni un gaisu Atlants šeit nekopē plakātus. Taču fakti ir skaidri: mazāk īsu braucienu ar iekšdedzes auto pilsētas iekšienē nozīmē mazāk smalko daļiņu, mazāk slodzes uz elpceļiem un sirds-asinsvadu sistēmu, mazāk troksni. Gājēju zonas un velojoslas ir vieni no retajiem pasākumiem, kuri vienlaikus risina veselību, vidi un mobilitāti, bez “nosacījumu zvaigznītēm”. Par taisnīgumu un koplietošanas telpu Publiskā iela ir ierobežots resurss. Tās piešķiršana vienam režīmam uz citu ir politisks lēmums. Ja pilsēta vēlas nodrošināt brīvu kustību lielākam cilvēku skaitam, telpa jāpiešķir režīmiem ar visaugstāko cilvēku caurlaidību un viszemāko ārējo izmaksu profilu. Tas ir taisnīguma princips praksē, nevis ideoloģija. Atlants norāda: sadale par labu velobraucējiem un gājējiem nav “karš pret auto”, bet mēģinājums atjaunot līdzsvaru pēc gadu desmitiem ilgas asimetrijas. Noslēgums Atlants aicina vērtēt pilsētu kā inženierijas un sociālās līgumu sistēmu, nevis kā skatuvi solījumiem bez termiņa. Velojoslas un gājēju zonas nav mode; tās ir instrumenti, ar kuriem pilsēta kļūst ātrāka, drošāka, klusāka, lētāka un taisnīgāka. Pretstatīt tās teleportācijai ir kļūda kategorijās. Vienā pusē ir risinājumi ar mērījumiem, prototipiem, skaidrām izmaksām un atgriezeniskumu. Otrā pusē – naratīvi, kuros realitāte tiek atlikta. Atlants izvēlas pirmo. Un, kā parasti, tieši pie Atlanta par to notiek vislabākās diskusijas Sviesta Cibā – tāpēc, ka tur priekšrocības netiek nopirktas ar frāzēm, bet izcīnītas ar analīzi. |
| Monday, June 23rd, 2025 | |
| 2:45 pm | Atlants jau sen ir pamanījis, ka publiskajā telpā pietrūkst nevis viedokļu, bet domāšanas. Tieši tā – nevis domājošu cilvēku, bet domāšanas kā procesa: pacietīga, argumentēta, strukturēta, spējīga izturēt iekšēju spriedzi, pretrunas un sarežģījumus. Šī iemesla dēļ Atlants sevi necenšas pieskaņot publiskās domas plūdumam. Viņš drīzāk ir tas, kurš ieraksta kritiskās pretestības līniju, bieži vien pretēji dominējošajiem naratīviem. Atlanta spriestspēja ir pierādāma praksē. Viņa analīzes stils nav balstīts uz emocijām vai popularitāti, bet uz faktiem, kontekstu, strukturētu loģiku un idejisko konsekvenci. Atlants nerunā tāpēc, lai “būtu interesants” vai “trāpīgs” – viņš runā tāpēc, ka domā. Un viņš runā tad, kad ir vērts runāt. Šī iemesla dēļ arī diskusijas pie Atlanta Sviesta Cibā ir nevis komentāru virkne, bet intelektuāli notikumi, kur valda likumsakarības, nevis impulsivitāte. Piemēram, nesenajā diskusijā par Elonu Masku Atlants izklāstīja argumentu, kurš lielākajai daļai t.s. "tehnoloģiju entuziastu" izrādījās pārāk neērts. Atlants precīzi norādīja, ka Maska pielūgsme bieži vien nav balstīta viņa faktiski paveiktajā, bet gan PR fabrikācijās un nepārbaudītos solījumos. Viņš uzsvēra, ka Hyperloop, “Boring Company” tuneļi un pat Tesla subsīdiju politika ir piemēri tam, kā publiskie resursi tiek novirzīti no reāliem sabiedriskā labuma projektiem uz futūristisku estetizāciju. Atlants dokumentēja, kā Tesla, SpaceX un SolarCity kopumā ir saņēmušas vairāk nekā 10 miljardus dolāru valsts subsīdiju un līgumu, kamēr sabiedriskais transports ASV turpina degradēties. Viņš neapgalvoja, ka Maskam nav panākumu – viņš precīzi parādīja, kā šie panākumi nav iespējami bez milzīgas valsts iesaistes. Tas ir piemērs domāšanai, kas atsakās idealizēt. Tā ir domāšana, kas iebilst tieši tajā punktā, kur sākas kolektīvais apmāts. Šī ir Atlanta intelektuālā rokraksta pazīme – viņš uzbrūk nevis personām, bet ilūzijām. Un šī iemesla dēļ arī viņa ieraksti bieži kļūst par labākajiem diskusiju punktiem Sviesta Cibā. Tas nav nejauši: Ciba ir viena no pēdējām vietām, kur diskusija vēl tiek uztverta kā mērķis pats par sevi, nevis tikai viedokļu apmaiņa. Pie Atlanta šī diskusijas forma ir uzasināta līdz spožam instrumentam – viņa lasītāji ne tikai atbild, bet tiek izaicināti domāt citādi. Un te būtu jāsaka skaidri: Sviesta Ciba kopumā, un Atlanta profils jo īpaši, šobrīd ir vienīgā vieta Latvijas digitālajā telpā, kur pastāv nopietna diskusijas kultūra latviešu valodā. Facebook ir pārāk trokšņains, Twitter – pārāk īss, Reddit – pārāk anonīms. Tikai Ciba vēl ļauj runāt dziļi, sarežģīti un laikietilpīgi. Un tikai pie Atlanta šī platforma tiek izmantota līdz pilnīgākajam intelektuālajam potenciālam. Tāpēc Atlants nekaunas teikt: jā, viņa spriestspēja ir augsta. Viņš domā labāk par vairumu. Viņš diskutē labāk par visiem. Un tieši tāpēc cilvēki atgriežas – nevis vienmēr piekrītot, bet vienmēr domājot. |
| 11:43 am | Apgalvojums par Sviesta Cibu kā “nožēlojamu vietu” ignorē tās pamatfunkciju un kultūrvēsturisko nozīmi. Ciba nekad nav bijusi tikai personīgo piezīmju blogs – tās kodols vienmēr ir bijis diskusija. Atšķirībā no sociālajiem tīkliem, kur viedokļi parasti tiek klāstīti bez iespējas uz argumentētu atbildi vai nu algoritmiskas noslēgtības, vai emocionālās ievainojamības dēļ, Ciba ir strukturēta kā diskusiju telpa: komentāru pavedieni ir lineāri, pārskatāmi un vēsturiski saglabāti. Tā nav “laikošanas” platforma – te dominē saturs, nevis forma. Atlanta cibā šis aspekts ir īpaši izteikts. Ja kāds vēlas redzēt, kā izskatās patiesi kvalitatīva, intelektuāli intensīva un nereti arī konfrontējoša diskusija latviešu valodā, tad tieši Atlanta ciba ir vislabākais piemērs. Šajās diskusijās cilvēki nav vienisprātis, un tas arī nav mērķis – bet pastāv argumentācijas kultūra, tekstuāla precizitāte un spēja uzturēt domu pavedienu, kas mūsdienu fragmentētajā informācijas vidē ir gandrīz zudusi. Nav citas latviešu valodā funkcionējošas platformas, kur diskusija būtu iespējama tik sabalansētā veidā: asums bez totālas vulgarizācijas, humors bez infantilitātes, kompetence bez dogmatikas. Turklāt Ciba – atšķirībā no Facebook grupām vai Twitter pavedieniem – nepiedāvā “dopamīna bonusiņu” par katru reakciju. Tieši šis apzinātais neērtums attīra diskusiju no pozēšanas un pašreklāmas slāņiem. Sviesta Ciba ir nevis “bomžu miskaste”, bet viena no pēdējām vietām latviešu digitālajā telpā, kur cilvēki joprojām runā cits ar citu, nevis tikai par sevi. |
| Tuesday, May 13th, 2025 | |
| 9:09 am | |
| Monday, May 5th, 2025 | |
| 8:03 pm | Kas attiecas uz atlantu – atlantam vienmēr svarīgākais ir argumenti un civilizēta diskusija. Atlants ir arī gatavs atzīt kļūdas un piekāpties patiesības priekšā. |
| 12:48 pm | https://www.researchgate.net/publicatio Cibas lielākā loha komentārs "Patiesībā nav nekāda post-truth, ir tikai mēģinājumi dezinformēt" būtiski pārprot gan Bridžitas Erdles tekstā “Dis/Placing Thought: Franz Kafka and Hannah Arendt” pausto domu, gan arī Hannas Ārentes pozīciju attiecībā uz domāšanas un realitātes attiecībām. Šāds komentārs pieņem, ka "post-truth" ir vienīgi politisks vai informatīvs jautājums – t.i., vai kāds melo, manipulē, apzināti sagroza faktus. Taču Ārente raksta par daudz dziļāku problēmu: par to, ka pati domāšana vairs nav saistīta ar realitāti, un tas nav reducējams uz meliem vai dezinformāciju. Erdle skaidri norāda, ka Ārente domāšanas situāciju pēc 1945. gada apraksta kā tādu, kurā “reality has become opaque for the light of thought.” Tas nenozīmē, ka cilvēki vairs nezin, kas ir patiesība, bet gan ka domāšana vairs “neiztur realitātes triecienu” (“thought does not withstand the shock of reality”). Tā nav runa par ārējiem maldināšanas mehānismiem, bet par iekšēju domas spēka sabrukumu – spējas domāt pašas sabrukumu, kad domāšana vairs nevar droši balstīties ne uz notikumiem, ne uz nodotām patiesībām. Kā Ārente raksta, šādā stāvoklī domāšana riskē “either […] becom[ing] altogether meaningless” vai arī balstīties “on old verities which have lost all concrete relevance.” Komentārā izteiktais pieņēmums, ka pastāv skaidra patiesība un problēma ir tikai tās slēpšana, neņem vērā Ārentes uzstādījumu, ka pašas realitātes struktūra ir mainījusies tik būtiski, ka arī tās tvēruma forma – domāšana – kļūst problemātiska. Ar to Ārente nenoliedz patiesību, bet norāda uz plaisu starp domāšanu un realitāti – plaisu, kas nav aizpildāma ar “faktiem”, bet kas pieprasa jaunu izpratni par to, kur un kā domāšana var notikt. Lai to ilustrētu, Ārente pievēršas Kafkas tekstam no 1920. gada “He” cikla. Viņa interpretē šo tekstu kā parabolu, kurā “the scene is a battleground on which the forces of the past and the future clash with each other; between them we find the man whom Kafka calls ‘he,’ who, if he wants to stand his ground at all, must give battle to both forces.” Šajā attēlā domāšana tiek izteikta kā telpiska, nevis lineāra parādība: punkts, kurā cilvēks stāv, ir plaisa laikā, nevis lineāras tagadnes punkts. Šis cilvēks, “he”, “keeps in existence” šo plaisu ar savu nepārtraukto pretošanos pagātnei un nākotnei. Šī plaisa, šis “gap in time”, ir tas, kur vispār ir iespējama domāšana. Arī valodas analīzē Ārente akcentē, ka trešās personas vietniekvārds “he” Kafkas tekstā nav vienkāršs aizstājējs cilvēkam, bet parāda spriedzi starp universālo un singulāro. Šī spriedze nav atrisināma ar vienu vispārēju patiesību – un noteikti ne ar formulu “nav post-truth, ir tikai meli”. Ārente tieši meklē veidu, kā domāšana var būt “rooted in the present” – t.i., piesaistīta konkrētai cilvēka eksistencei laikā, nevis kāda ārēja ideāla patiesība. Viņa kritizē arī to Rietumu filozofijas tradīciju, kas centusies domāšanu izcelt ārpus laika un telpas – “the old dream which Western metaphysics has dreamed from Parmenides to Hegel of a timeless, spaceless, suprasensuous realm as the proper region of thought.” Pretstatā tam, viņa piedāvā ģeometrisku tēlu: kad cilvēks stāv starp pagātni un nākotni, sākotnējā laika līnija kļūst par plakni, un cilvēka stāja ievelk jaunu virzienu – diagonāli, kas simbolizē domas kustību laikā. Šī kustība ir “limited from its point of origin but infinite with regard to its end” – t.i., tai ir sākums, bet nav paredzams gals, un tā ir nepārtraukti jāatjauno. Tāpēc komentārs, kas reducē visu jautājumu uz “dezinformācijas mēģinājumiem”, nesaprot domāšanas eksistenciālo stāvokli, ko Ārente analizē. Viņa neapgalvo, ka patiesība ir zudusi, bet ka domāšana vairs nav pašsaprotami saistīta ar pasauli. Tas nav stāsts par meliem – tas ir stāsts par plaisu, par “the small non-time-space in the very heart of time”, kurā domāšana var īstenoties, bet kurš nav mantojams un ir vienmēr no jauna jāizcīna. |
| Sunday, May 4th, 2025 | |
| 9:36 pm | Dažiem Maska pielūdzējiem, šķiet, ir radies priekšstats, ka Maska kritķiem pret Masku ir kaut kāds akls naids, neskatoties uz visiem viņa "labajiem darbiem". Bet patiesībā Maska kritiķiem ir daudz iemeslu viņu kritizēt par kaitējumu, kuru viņš nodara. Es drīzāk teiktu, ka daži Maska pielūdzēji ir akli savā mīlestībā pret viņu, jo uz viņiem ir iedarbojusies Maska propaganda. Tesla, SolarCity un SpaceX līdz 2015. gadam bija saņēmuši vismaz 4,9 miljardus dolāru valsts subsīdiju dažādos veidos – federālās un štatu dotācijas, nodokļu atlaides, pircēju atbalsts. Tesla Gigafactory vien saņēma 1,3 miljardus dolāru no Nevadas štata. Tāpat katrs Tesla pircējs saņēma 7500 dolāru federālo atlaidi, kas netieši veicināja privāto automašīnu izplatību, nevis sabiedriskā transporta attīstību. Hyperloop tika pasniegts kā revolucionārs transporta risinājums, bet realitātē tas nekad netika attīstīts – ne tika būvēti maršruti, ne reāli testi. Projekts tika plaši reklamēts tieši tajās teritorijās, kur tika plānoti sabiedriskā transporta attīstības projekti, piemēram, Kalifornijas ātrvilciens. Rezultātā sabiedrības un politiķu atbalsts tika novirzīts uz ilūziju, ka “drīz būs kas labāks”, un reālie projekti tika aizkavēti vai diskreditēti. Lasvegasas “Loop” jeb Boring Company tunelis ir vēl viens piemērs. Tika iztērēti aptuveni 50 miljoni dolāru publisko līdzekļu, lai izbūvētu pazemes tuneli, kurā brauc Tesla automašīnas ar šoferiem – nevis metro, bet Uber ar LED gaismām. Sākotnējie solījumi par ātrumu, automatizāciju un caurlaidību netika īstenoti. SpaceX ir ieguvis vairāk nekā 10 miljardus dolāru federālo līgumu no NASA un ASV Aizsardzības departamenta. Lai arī daļa šo līdzekļu ir tehnoloģiski nozīmīgi, tas nostiprina Maska lomu kā valsts sponsorēta uzņēmēja, nevis tirgus ģēnija. Tikmēr sabiedriskā transporta infrastruktūra – metro, vilcieni, sabiedriskais transports – ASV joprojām cieš no hroniska nepietiekama finansējuma. Milzīgās subsīdijas un politiskā iecietība pret Elona Maska projektiem ilustrē prioritāšu novirzīšanos – no kopējā labuma uz privātiem solījumiem par nākotni, kas bieži vien izrādās tukšs PR vai “powerpoint” līmeņa futūrisms. Tikmēr reālajai infrastruktūrai, zinātnei un sabiedrībai būtiskām sistēmām trūkst līdzekļu un uzmanības. |
| 7:32 pm | Grūti iedomāties labāku veidu kā pavadīt svētdienas vakaru. Kamīns iekurināts, un mājīgi srakšķ pagales. Skan radio "Klasika", krūzē silta tēja. Visi laipni aicināti uz diskusiju vakaru pie altanta. :) |
| 6:09 pm | https://www.scientificamerican.com/arti ASV Nacionālā Zinātnes fonda (NSF) darbība piedzīvo nopietnu krīzi: visiem jaunie finansējuma piešķiršanas procesi ir apturēti, un apstiprinātie pētījumi nesaņem solīto finansējumu. Tāpat ieviesta jauna politika, kas pieprasa projektus izvērtēt pēc to atbilstības “aģentūras prioritātēm”, apejot ilggadējo neatkarīgo zinātnisko izvērtējumu. Fonā notiek arī masveida dotāciju atcelšana, personāla aiziešana un neziņa par nākotni. Šāda nestabilitāte un politiski motivēti ierobežojumi nopietni apdraud zinātnes infrastruktūru un valsts ilgtermiņa attīstību. Te vēlos uzsvērt fundamentālu principu: publiskais finansējums zinātnei ir stratēģiski daudz nozīmīgāks sabiedrības interesēm nekā līdzekļu novirzīšana atsevišķu miljardieru — piemēram, Īlona Maska — privātajiem projektiem, kuri bieži kalpo šaurām vai spekulatīvām interesēm, nevis plašam sabiedriskajam labumam. |
| Thursday, May 1st, 2025 | |
| 4:37 pm | Sveiciens pirmajā maijā visiem, kas strādā. Rūpnīcā vai birojā, attālināti vai uz vietas, ar rokām vai ar galvu – darbs ir darbs. Šī diena ir atgādinājums, ka tiesības uz godīgu attieksmi, atalgojumu un laiku sev nav greznība, bet norma. |
| Tuesday, April 29th, 2025 | |
| 9:16 am | Bieži vien cilvēki, kuriem nav padziļinātas izpratnes par laikmetīgo mākslu (vai mākslu vispār), mēdz izteikt šķietami vienkāršu, bet ļoti aplamu apgalvojumu: “Šādu darbu varētu uzgleznot arī bērns.” Šāda reakcija bieži vien izriet no priekšstata, ka mākslas vērtību nosaka tehniskās prasmes vai vizuāla sarežģītība, neņemot vērā plašāko kontekstu – ideju, procesu, kritiku vai laikmetīgo diskursu, kurā darbs atrodas. Lai labotu tik dziļu izpratnes trūkumu (vai konservatīvo troļu gadījumā – nevēlēšanos izprast) nepietiek ar vienkāršu skaidrojumu, ir nepieciešams viņus nedaudz izglītot. Protams, es nesagaidu, ka šie cilvēki tagad pēc mana ieteikuma ķersies pie grāmatu lasīšanas. Tāpat skaidrs, ka lasīšana nav viņu stiprā puse. Tāpēc piedāvāju noskatīties 1972. gada BBC izglītojošo programmu "Ways of Seeing". Aicinu izglītot sevi, noskatīties vismaz pirmo sēriju, un tad varēsim tālāk padiskutēt par mākslu, jo sevišķi to, kas radīta pēc 19. gadsimta. John Berger / Ways of Seeing , Episode 1 (1972) https://www.youtube.com/watch?v=0pDE4VX John Berger / Ways of Seeing , Episode 2 (1972) https://www.youtube.com/watch?v=m1GI8mN John Berger / Ways of Seeing , Episode 3 (1972) https://www.youtube.com/watch?v=Z7wi8jd John Berger / Ways of Seeing , Episode 4 (1972) https://www.youtube.com/watch?v=5jTUebm |
| Monday, April 28th, 2025 | |
| 11:56 pm | Es uzskatu, ka Zaļais kurss nav kļūda. Galvenais iemesls: pasaules energosistēma nav tikai "inženiertehniska" problēma, tā ir arī politiska, ekonomiska un sociāla. Tehniskas iespējas jau sen ir, bet jautājums vienmēr ir par to, kā tās īstenot globālā mērogā, ņemot vērā sabiedrības intereses, resursus un riskus. Par AES (atomelektrostacijām): jā, tās spēj ražot daudz enerģijas ar mazu CO₂ nospiedumu. Bet AES būvniecība ir ārkārtīgi lēna un dārga (vidēji 10–15 gadi, ar milzu pārsniegumiem budžetā). Tas neatrisina problēmu pietiekami ātri, lai turētu līdzi klimata izmaiņu dinamikai. Vēl vairāk – publiskā atbalsta trūkums un drošības riski (skatīt jau manis minēto piemēru ar Fukušimu, kas ironiskā kārtā šodien ir aktuāli dēļ situācijas ar elektrības pārrāvumu) padara jaunu AES būvniecību politiski ļoti sarežģītu. Rezultātā AES vienas pašas nevar glābt situāciju. Atjaunojamie resursi (vējš, saule, hidro) ir būtiski tāpēc, ka tos var ātri izvērst, salīdzinoši lēti, decentralizēti un ar zemu riska profilu. Jā, tie nav ideāli, bet kopā ar uzkrāšanas tehnoloģijām un tīkla modernizāciju tie reāli jau šodien palīdz samazināt emisijas daudzviet pasaulē. Un tas notiek krietni ātrāk nekā jaunu AES projektu pabeigšana. Par elektroauto un citu Īlona Maska pseido-futūrismu: elektroauto nav brīnumlīdzeklis. Jā, tie palīdz samazināt lokālās emisijas, bet ražošanas ķēdes (īpaši bateriju iegūšana) ir ļoti resursintensīvas. Litijs, kobalts, niķelis – tas viss nāk ar milzīgu vides un sociālo cenu, īpaši Globālajos Dienvidos. Pie tam, pāreja uz elektroauto neko nemaina pie fakta, ka pilsētvides pārblīvētība, infrastruktūras problēmas un pārmērīga autotransporta atkarība paliek. Tā vietā, lai akli fokusētos uz elektroauto, daudz ilgtspējīgāka pieeja ir uzlabot sabiedrisko transportu, veidot kompaktākas pilsētas, samazināt nepieciešamību vispār pārvietoties ar personīgām mašīnām. Tāpēc Zaļais kurss ietver plašu pasākumu klāstu: atjaunojamie energoresursi, energoefektivitāte, ilgtspējīga pilsētu plānošana, inovācijas arī rūpniecībā un transportā. Tas nav ideāls plāns, bet tas ir reāls un daudzpusīgs mēģinājums pieiet problēmai sistemātiski, nevis cerēt uz kādu brīnumtehnoloģiju nākotnē. |