Atsevišķi īpaši aprobežoti troļi cibā turpina paust viedokli, ka narkotikas jāuztver kā nervu gāze vai kaujas vīrusi – pilnīgs aizliegums sabiedrībai, atļauta tikai pētniecība izolētos centros, nāvessods dīleriem un visaptveroša kontrole.

Atlanta vērtējumā šāda pieeja ir totalitāra un bīstama. Tā izriet no pārpratuma – narkotikas tiek skatītas kā burtisks ļaunums, kaut kas demonisks, nevis kā sarežģīts sociāls, kultūras un veselības fenomens, kuru var risināt ar līdzsvarotu politiku. Šī uztvere līdzinās reliģiskai dedzībai: bailes, kas pārvēršas krusta karā pret “grēku”. Pat ja pieņemtu, ka šāda sistēma varētu būt “efektīva” (lai arī vēsture un mūsdienu piemēri demonstrē, ka pat tik radikāla pieeja nav efektīva), jautājums paliek – par kādu cenu? Absolūts aizliegums, nāvessodi, sabiedrības militarizācija un totāla kontrole būtu pārmērīgs, cietsirdīgs un vardarbīgs risinājums. Šādi “ieguvumi” neatsver zaudējumus – izpostītu uzticību starp cilvēku un valsti, sabiedrību, kas dzīvo pastāvīgās bailēs, un to, ka cilvēks tiek reducēts tikai uz kontrolējamu objektu. Sabiedrība nevar kļūt veselāka vai brīvāka, ja tās centrā stāv totalitāra ideja “iznīcināt” nevis uz kaitējuma mazināšanu orientēta pieeja “risināt”.