gramatas
Kad novembra sakumaa mani parcela uz citu darba vietu, biju ljoti pikts. Gan par sho faktu kaa tadu, gan par to, ka tris (3) gadus nezheloju laiku un puules, lai izurbtu To businesu lidz pamatiem. Un it kaa jau rezultaati bija - treshas personas uz mani atsaucaas kaa uz droshu "resursu".

No iepriekshejas darba vietas prom iedams nozverejos, ka turpmak tadas muljkibas nedarishu (nestudeshu, nepetiishu utttt), jo tapat mani pec trim gadiem atkal aizrotees kautkur citur. Skatishu (un nevis studeshu) profesionalo literaturu tik, par cik man tas procesa virzibas peec bus vajadzigs.

Labaak savu laiku veltishu Dailjliteraturai. Un izlasishu vismaz (!!!) vienu gramatu menesii. Godigi jaatzist, ka pedejos gadus biezakaa ne-profisionalaa literatura, ko biju lasijis, bija vai nu "Le Figaro" ikmenesha pielikums, vai kaadas izstades specalais katalogs (bet tur jau daudz bilzhu). "Paris Match" pa diagonali izrauts cauri sezhot frizetavaa jau laikam neskaitaas....

Un atgriezt sevi dailjliteraturaa noleemu ar kautko nopietnu. Mana izvele, protams, bija tikpat snobiska kaa es pac. Paskatijos, kursh ta te pedojos gados ir dabujis Nobeli literatura.... un atradu J.M.G. Le Clézio. Samekleju vinja 2008. gada iznakushu "Ritournelle de la faim".... un tagad lasu! Saakums ir Ljoti Labs!!!!! Redzes, kaa man tas patiks kopumaa.....