pārņēmis ārprātīgākais žēlums pret maziem suņēntiņiem un kaķēntiņiem. par lielajiem arī protams, bet kaut kā sanāk bieži redzēt mazākos. un tāpēc ka ir tik skumīgi un žēlīgi, vēljovairāk tādi iekrīt acīs. nezinu vai tas nekļūst nenormāli, bet man ir tik drausmīgi drausmīgi žēl, ka viņiem nav ko ēst.

nespēju saprast, kāpēc tik drausmīgi (nu tiešām draausmīgi) var nākt miegs tad kad ir jāzīmē skolai, vai kaut kas ne visai patīkams jādara, bet tanī pašā laikā pēc vairāk kā 2 diennaktīm vispār bez miega es šovakar jūtos samērā friša?

daži tādi jauki kļuvuši. man prieks. vispār pēdējās dienās sanācis dzirdēt daudzko jauku. kur tie cilvēki bija pazuduši?


safunktierēju visko. drīz visi akal bļaustīsies.