Ies jau nu ar kāds rakstīt uz pudeles "mūsu vinārs garšo uz mata tāpat kā desmitreiz lētāks" :)

Tiem, kas pērk vīnu par štuku pudelē, pārsvarā gadījumu var atļauties svaidīties ar naudu. Garša viņiem ir stipri otršķirīga. Tiem, kam tik daudz naudas nav un kas iespringst par garšu, tak ir Roberta Pārkera padomi -- lai gan, protams, tas ne tuvu nav double blind tasting. Un vēl ir visādi žurnāli, visnotaļ lietderīgā mājaslapa Cellartracker (viņiem ir arī aifona aplikācija), Guide Hachette des Vins (ja vīns tur ir atzinīgi novērtēts, to raksta uz pudeles) un vēl visādas lietas. Tiem, kas grib vairāk benga par savu baku, ir visādi padomdevēji. Tie, kas vienkārši grib pašķiesties ar naudu, to darīs arī tad, ja vesela kaudze ļaužu vienprātīgi apgalvos, ka viņu dārgais vīns ir pēdīgais sūds.

Starp citu, ar to Robertu Pārkeru parādās tas, kāpēc tā vīna garšošana un apgalvojumi "šis vīns ir labāks par šo" ir tik slidens pasākums. Ja es nopērku vīnu, ko augstu novērtējis Roberts Pārkers, es dabonu tādu vīnu, kāds garšo Robertam Pārkeram. Nebūt nav zvanīts, ka viņš garšos arī man.