Rakstnieks, mācītājs un politiķis Andrievs Niedra neticēja, ka Latvija var būt neatkarīga valsts, jo tikai 45% tās iedzīvotāju 1918. gadā bija pieredze kāda privatīpašuma sekmīgā apsaimniekošanā. Parējos 55% viņš uzskatīja par boļševiku sociālo bāzi, kas pie pirmās izdevības centīsies kaut ko atņemt vairākpaaudžu attīstībā rūdītajām saimniekdzimtām vai lielgruntniekiem – baltvācu muižniekiem, nevis mēģinās ražot paši. Niedra bija pret vēlēšanu tiesību piešķiršanu nemantīgajiem un viņa argumenti izrādījās pareizi. Bet viņš nespēja uzvarēt naivo ticību, ka nākotnes likumi rada nākotnes cilvēkus; 1919. gadā demokrātiskā ceļā tika ievelēts sarkano teroru īstenojošais Stučkas režīms.

Šodien Niedras argumenti triumfē kārtējo reizi. (..) Šodien mūsu politiskās partijas visas bez izņēmuma ir izveidojušās kā matriarhālas lielģimenes, sološas atkarīgajiem debessmannu. To virsotnē atrodas tā sauktais oligarhs, vīrietis (..). Mums tiek mēģināts iestāstīt, ka šis oligarhs ir spējīgs biznesmenis un iemācīs mums visiem, kā izdzīvot brīvā tirgus konkurencē. Tie, protams, ir meli, kam mēs gribam ticēt. Bet šī ticība demoralizē visu politisko attiecību sistēmu un spiež mums balsot par atkarību ka ideoloģiju. (..) Nav nevienas partijas, kas būtu veidojusies kā patriarhāls politisks kooperatīvs, balstīts uz personiskas neatkarības vērtībām.

Senajā Grieķijā vēlēt negāja ne sievietes, ne vergi, ne iebraucēji. Tas nenozīmēja vīriešu privileģētību, kā to parasti mēģina pasniegt. Būtībā tas nozīmēja, ka demokrātijas subjekts ir nevis indivīds, bet mājsaimniecība, kuru politiski pārstāvēja vīrietis un kurā vergi un citi atkarīgie iekļāvās ar bērnu tiesībām. Bet mājsaimniecība bija arī uzņēmums, kuram bija ekonomiski sevi jāatražo, citādi tas izputēja. Tātad politikā varēja nonākt tikai sociāli pieauguši, nobrieduši un neatkarīgi cilvēki.

Mums tiesības vēlēt ir dotas avansā - lielam skaitam tādu pilsoņu, kuri vēl nav pieauguši un sasnieguši to attīstību, kura radīja gan Seno Grieķiju, gan kapitālismu un moderno rietumniecisko demokrātiju ar to balstīšanos uz pieaugušu indivīdu. Automātiski pārņemot šādu tiesību sistēmu Latvijā, nonākam pie rezultāta, ka atkarīgie politiski dominē, tie regulāri nobalso par atkarību kā ideoloģiju un atņem neatkarīgajai sabiedrības daļai resursus šādu balsojumu apmaksāšanai. Neatkarīgie nereti neredz citu iespēju kā emigrēt no šīs «muļķu zemes», tādējādi vēl vairāk nostiprinot atkarīgo pārsvaru.

— Viesturs Rudzītis, Atkarība politikā