Marts Lārs, Intervijā LA (2009):

— Kādēļ tomēr Latvija ir iepakaļus Igaunijai?

— Tas ir ļoti garš stāsts, un te ir vairāki iemesli un idejas, kādēļ tas tā varēja notikt. Manuprāt, būtiskākās kļūdas tika pieļautas jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē, kad Latvijā un Igaunijā tika veidotas ļoti atšķirīgas banku sistēmas. Latvijas koncepcija bija kļūt par Baltijas jūras jauno Šveici, kas nozīmē, ka bankas netika tik stingri regulētas kā Igaunijā un nebija tik stingras prasības pēc banku rezervēm. Taču visbūtiskākais, ka Latvijas bankas bija atvērtas naudas plūsmai no Krievijas. Mēs jau pirmajos gados to aizvērām. Es ļoti labi atceros tos strīdus, kas man bija ar Latvijas kolēģiem - premjerministriem, kuri Latvijā ļoti bieži un ātri mainījās, un es par vienu un to pašu tematu paguvu izstrīdēties ar vairākiem. Mēs uzskatījām, ka tas ir bīstami, un brīdinājām Latviju, ka no Krievijas nāk ne tikai netīrā nauda, bet arī cilvēki ar ļoti sliktām idejām, kas novedīs pie korupcijas un korumpētu politiķu un biznesmeņu ietekmes pieauguma ekonomikā. Kad jūs ļaujat šādai korupcijai ienākt bankās, tad tās sāks kontrolēt arī ekonomiku. Mūs toreiz uzskatīja par pārāk konservatīviem, taču diemžēl mums bija taisnība, ja raugāmies uz pašreizējo situāciju Latvijā. Korupcija ir kā vēzis, ja jūs to ielaižat, tad tā pārņem visas dzīves jomas, no bankām pārmetas uz ekonomiku, no ekonomikas uz politiku. Ja mēs palūkojamies uz korupcijas līmeni Latvijā un Igaunijā, tad redzam, ka pēdējos gadu desmitos tas ir bijis ļoti atšķirīgs.

— Šobrīd Latvijā ir bažas par to, ka pieaug Krievijas ietekme ekonomikā, un cilvēki runā, ka tādu ekonomiski un finansiāli novājinātu valsti ir ļoti viegli pārdot. Vai jūs piekrītat šai teorijai?

— Es domāju, ka šīm bažām tiešām ir pamats, jo Latvija šādā krīzē patlaban ir ļoti viegli dabūjama. Jau deviņdesmitajos gados nebija prātīgi atvērt durvis šādam Krievijas kapitālam, un tagad mēs tam redzam turpinājumu. Nav jau runa par Krievijas kapitālu kā tādu, var būt gan labi, gan slikti uzņēmēji, taču ir runa par stingru nostāju pret krimināla kapitāla ienākšanu, lai no kurienes tas arī būtu. Kad mēs īstenojām savu privatizāciju, mēs izstūmām laukā ikvienu, kam bija nekontrolētu avotu kapitāls, piemēram, no kaut kādām salām un tā tālāk. Šādiem uzņēmējiem gluži vienkārši netika ļauts piedalīties privatizācijas procesā. Mēs ieviesām diezgan konservatīvu politiku, piemēram, banku sektorā, kur bija liela valdības kontrole, ierobežojumi un prasības. Mūs bieži kritizēja, ka neesam pietiekami liberāli. Taču, ja es skatos pats uz savu raksturu, tad secinu, ka būt konservatīvam patiesībā nemaz nav tik slikti.