None of the Above (artis) rakstīja, @ 2009-10-14 01:03:00 |
|
|||
Protams, tas, ka Zviedrija un Somija ‘ražo’ vairāk publikāciju nekā Latvija, nav pārsteigums un varētu tikt izskaidrots ar labāku augstskolu finansējumu. Tādējādi, attēls Nr. 2 salīdzina Latvijas panākumus saistībā ar līdzīgākām valstīm – Igauniju un Lietuvu. Pārsteidzoši, bet neskatoties uz aptuveni līdzīgām starta pozīcijām agrīnajos 1990os gados, šajā periodā Igaunija un Lietuva sasniedza daudz labākus rezultātus ar kopējo publikāciju skaitu, kas ir divas reizes lielāks salīdzinājumā ar Latviju. 2008. gadā Igaunijas zinātnieki publicēja gandrīz trīs reizes vairāk, bet Lietuvas zinātnieki – aptuveni piecas reizes vairāk nekā viņu kolēģi Latvijā. Šī starpība parādījās 1990. gados, gados un strauji palielinājās pēdējos gados. Var secināt, ka Latvijā sociālajās zinātnēs publikācijas ir drīzāk izņēmums nekā norma.
Neatkarīgi no vērtēšanas kritērijiem galvenā problēma ir tāda, ka publikācijas, kuras vispār nav publicētas starptautiski recenzējamos žurnālos angļu valodā, nevar tikt pakļautas recenzēšanas procesam. Recenzēšanas process mazos tirgos visdrīzāk nebūs efektīvs, jo potenciālu recenzentu skaits ir pārāk mazs un tas palielina ‘slepenas norunas’ risku. Tādējādi ir grūti novērtēt to publikāciju kvalitāti, kas vispār nebija starptautiski recenzētas, vai kuras tika iedotas vietējiem recenzentiem, izvēlētiem no ļoti šaura recenzentu loka. Tāda necaurskatamība izraisa vēlmi mākslīgi pagarināt savu akadēmisko sasniegumu sarakstu ar apšaubāmas kvalitātes ‘publikācijām’. Piemēram, vispārējā prakse sociālajās zinātnēs ir rīkot tā saucamās „starptautiskās konferences”, kuras tiek padarītas par starptautiskajām, pieaicinot prezentētāju no Igaunijas un Lietuvas. Uzstāšanās šajās konferencēs tiek saukta par „publikāciju” konkrētas personas akadēmisko sasniegumu sarakstā.
Protams, iepriekš prezentētie dati jāanalizē ar zināmu piesardzību. Varētu rasties vēlme secināt, ka Latvijas zinātnieki intelektuāli ir mazāk spējīgi par viņu kolēģiem Zviedrijā, Somijā vai Igaunijā un Lietuvā, tomēr šāds secinājums neizriet no minētajiem datiem. Daļa no minētajām atšķirībām varētu tikt izskaidrota ar dažādu motivāciju struktūru, kāda ir zinātniekiem no dažādām valstīm. Ja daudzās attīstītajās valstīs publikāciju skaits starptautiskajos recenzētajos žurnālos nosaka zinātnieka algas apmēru un karjeras panākumus, tad Latvijā tas ir izņēmums, tādējādi vismaz daļu no minētajām atšķirībām varētu izskaidrot ar starpību motivācijas pamatā.
Secinājumi. Latvijas augstskolu akadēmiskais personāls reti publicējas starptautiskajos recenzētajos žurnālos, it īpaši sociālajās zinātnēs [pieskaitīsim filozofus etc]. Tas izraisa šaubas par Latvijas zinātnieku pētījumu kvalitāti un, iespējams, arī par viņu pasniegšanas kvalitāti, jo pasniegšana un pētniecība ir savstarpēji saistītas. Treškārt, mēs zinām, ka studiju savienošana ar darbu un no tā izrietošā lekciju neapmeklēšana ir bieži sastopams fenomens Latvijas augstskolās, līdz ar to rodas jautājums, vai tas, ko piedāvā augstskolas, apmierina studentu cerības. Ceturtkārt, ir ļoti labi zināms, ka tikai retais augstskolu absolvents izrāda interesi par akadēmisko karjeru. Šie fakti kopā rada nopietnus jautājumus par Latvijas augstākās izglītības sistēmas efektivitāti. Latvijas augstskolām steidzīgi ir nepieciešama radikāla reforma, lai kādreiz sasniegtu pasaules izglītības standartus un ieinteresētu studentus studēt arī nākotnē.
Augstākās izglītības reformai jāsākas ar recenzēšanas procesa ieviešanu, t.i. galveno instrumentu profesoru sasniegumu novērtēšanai. Galvenais risinājums, kuru izmanto attīstītajās valstīs, ir recenzēšanas procesa piemērošana. Tā būtība ir tāda, ka potenciālā pētījuma kvalitāti anonīmi vērtē zinātnieki, kas darbojas tajā pašā nozarē. Tikai tie darbi, kas saņem šo anonīmo referentu piekrišanu, tiek publicēti žurnālos. Tādējādi publikācijas recenzētajos žurnālos tiek izmantotas kā neideāls, bet ļoti noderīgs zinātnieku panākumu novērtēšanas līdzeklis. Svarīga recenzēšanas procesa priekšrocība ir tāda, ka tas tiek izmantots kā derīgs apliecinājums pasniegšanas kvalitātei.
Tomēr recenzēšanas process var būt veiksmīgs tikai tad, ja pastāv potenciālu referentu kopums, kas var anonīmi novērtēt citu darbus un tas būtu pietiekami plašs. Ņemot vērā mūsdienu zinātnes sarežģītību un ļoti lielu disciplīnu un apakšdisciplīnu skaitu katrā zinātnē, tas nozīmē, ka Latvija ir pārāk maza, lai recenzēšanas sistēma funkcionētu efektīvi vienīgi šajā valstī. Visdrīzāk tas ir viens no iemesliem, kāpēc recenzēšanas sistēma visefektīvāk funkcionē lielos akadēmiskajos tirgos, tādos kā Amerikas Savienotajās Valstīs. Tādējādi efektīvas recenzēšanas sistēmas ieviešana Latvijā prasa tās zinātnisku kopienu pilnīgi integrēt pasaules lielākajā recenzēšanas „tirgū”, kas funkcionē angļu valodā. Citiem vārdiem sakot, zinātniekiem jāpublicējas starptautiskajos žurnālos angļu valodā, tādā veidā nokļūstot pasaules referentu kopienā.
Pasniegšana angļu valodā palīdzēs Latvijas zinātniekiem publicēties šajā valodā, kas ir nosacījums recenzēšanas sistēmas funkcionēšanai. Tas tomēr nav vienīgais iemesls. Pirmkārt, labas angļu valodas zināšanas padarītu Latvijas augstskolu absolventus, un, eventuāli, viņu darba devējus – Latvijas uzņēmējus, par konkurētspējīgākiem mūsdienu globālajā tirgū. Otrkārt, tas uzlabotu izglītības kvalitāti, padarot par iespējamu pasaules standarta mācību grāmatu (angļu valodā) izmantošanu. Treškārt, tas palielinātu Latvijas augstākās izglītības pievilcīgumu un pieejamību ārvalstu studentiem, kas varētu palīdzēt padarīt Latvijas augstskolas par augstākās izglītības eksportētājiem.
Pirmā rekomendācija skar nepieciešamību atbalstīt viena gada studijas labāko ASV vai Rietumu universitāšu doktorantūras programmās studiju laikā Latvijas doktorantūrā. To varētu subsidēt Latvijas nodokļu maksātāji. Tam ir vairāki praktiski iemesli - šāda apmācība noteiktu studentiem labāko universitāšu studēšanas un pētīšanas standartus un ļautu viņiem nodibināt personīgus kontaktus ar pasaules labākajiem zinātniekiem. Pats galvenais, tas disciplinētu profesorus Latvijas augstskolās, pakļaujot viņus netiešai konkurencei ar pasaules labāko augstskolu pasniedzējiem,jo studentiem pēc atgriešanās būtu pavisam cits redzējums uz akadēmiskajiem standartiem. Tā ir dārga politika un tā prezumē nepieciešamību nopietni samazināt uzņemto doktorantūras studentu skaitu, bet tā var nodrošināt ātru risinājumu, kā samazināt plaisu starp Latvijas un pasaules labākajām augstskolām. Jāpiezīmē, ka līdzīga programma eksistē Zviedrijā un tā nav nejaušība, ka Zviedrijas augstskolas ir starp labākajām pasaulē.
Otrā, saistītā rekomendācija, ir palīdzēt augstskolām pieaicināt vieslektorus no pasaules labākajām skolām, kas pasniegs un veiks pētījumus Latvijas augstskolās. Protams, abu rekomendāciju īstenošanas nosacījums ir angļu valodas lietošana, sākot vismaz ar maģistrantūras līmeni. Skaidrs, ka piedāvājums nostiprināt angļu valodas lomu Latvijas augstākajā izglītībā izraisīs nopietnu pretestību. Tomēr- tā ir cena, kas ir jāsamaksā, lai padarītu Latvijas augstāko izglītību un zinātni par konkurētspējīgu mūsdienu pasaulē.
Faktiski - es prognozēju, ka ievērojams Latvijas zinātnieku skaits visdrīzāk pretosies recenzēšanas procesa ieviešanai un attiecīgi vērtēšanai pēc publikāciju skaita angļu valodā starptautiskajos akadēmiskajos žurnālos. Piemēram, Andris Sproģis, Latvijas Universitātes profesors, piedāvā daudz neskaidrākas novērtēšanas vadlīnijas, rakstot, ka „zinātnieks, tāpat kā mākslinieks, ir personība, kuru nevar vērtēt pēc šablona, ... tik ārzemju publikācijas … bet, to vērtējot, jāņem vērā kompleksa aura …” Nevar atturēties no secinājuma, ka saskaņā ar profesoru Sproģi, vienīgi izredzētajiem akadēmiķiem (kā viņš pats) jāatļauj novērtēt to, ko dara Latvijas zinātnieki. Neapšaubāmi ekskluzīva latviešu valodas izmantošana padarīs par neiespējamu kādam ārpus Latvijas gūt priekšstatu par to, ko dara Latvijas zinātnieki, nerunājot par padarītā novērtēšanu.
Šī spēcīgā opozīcija pretosies jebkuram mēģinājumam reformēt augstākās izglītības sistēmu. Līdz ar to reformēšanas spiediens var būt vienīgi valdības un sabiedrības iniciatīva, pieprasot augstskolās par nodokļu maksātāju naudu ieviest stingrākus kvalitātes standartus. Lai to izdarītu, ir nepieciešams mainīt augstākās izglītības finansēšanas sistēmu. Citiem vārdiem sakot, augstskola ar lielāku pilna laika akadēmisko darbinieku skaitu attiecīgajā programmā, kuri publicē savus darbus starptautiski recenzējamos žurnālos, saņemtu vairāk subsīdiju, salīdzinot ar augstskolu ar akadēmisko personālu, kas publicējas retāk.
— Vjačeslavs Dombrovskis, „Vai viss ir kārtībā ar augstāko izglītību Latvijā?” (2009)
Nopūsties: