Mūsdienu izpratnē par apsēstību tiek nodalīta produktīvā un cildināmā apsēstība no neproduktīvās un ārstējamās apsēstības. Viens no piemēriem ir specializācija profesionālajās zinātnēs. Apsēstība ar vienu tēmu, vienu jautājumu, vienu šauru problēmu kopš 19. gs. tiek visādi (institucionāli, monetāri) veicināta. Patiesībā, ja tu neesi apsēsts ar kaut ko vienu (Polijas ārpolitiku, nanotehnoloģijām, Delēzu vai ko citu), būt par pētnieku ir ļoti grūti, jo jābūt apsēstam, lai, teiksim, daudzas stundas, dienas, mēnešus, gadus veltītu vienai konkrētai problēmai, bet tieši tas pētnieku padara par profesionāli, kas pietiekami orientējās konkrētajā tēmu lokā. Patiesībā, ja tev nav apsēstības, tā ir jārada (ja tu kaut kur ieguldi daudz darba, pastāv iespēja, ka konkrētā tēma kļūs par tavu apsēstību). Ja tev ir apsēstība, kas nevienam nav vajadzīga, tev ir garīgi traucējumi, bet, ja tev izdodas šai apsēstībai atrast pielietojumu, nišu, uzrakstīt par to grāmatu, nodibināt jaunu zinātņu nozari, izveidot savas apsēstības pētīšanas institūtu un noorganizēt konferenci, kurā piedalās citi ar tādu pašu apsēstību, tad tavi garīgie traucējumi ir nemanāmi pārvērtušies profesionalitātē un radošā darbībā.

— Artis Svece