[Kad pie Karla Sauera sāku mācīties kultūrģeogrāfiju,] vācieši ģeogrāfijā sāka izmantot Darvina idejas un pētīt vides ietekmi uz kultūru. [V]airākums cilvēku domāja, ka tā pēta vides ietekmi uz kultūru. Tieši pretēji — Sauers teica, ka Grieķijas vidē nevar atrast demokrātiju. Vide, protams, ir jāņem vērā, bet demokrātijas ideja nenāk no vides.

Deivids Loventāls 1962.gadā uzrakstīja eseju par epistemoloģiju ģeogrāfijā. Viņš apgalvoja, ka nav, teiksim, tādas latviešu kultūras vai Jaunanglijas kultūras, nav latviešu prāta, nav Jaunanglijas prāta, bet katrā kultūrā ir daudzi prāti — jaunieši, veci cilvēki, dažādu profesiju cilvēki. Viņaprāt, varbūt kādi 20% iedzīvotāju piepilda nacionālos stereotipus — savu mājokļu būvniecībā, uzvedībā u.tml.

Manuprāt, ģeogrāfijā ir jāatgriežas pie Homēra. Ģeogrāfijai ir divas saknes — Homērs un Strābo. Kad Strābo sāka kalpot Romai, Homēru atstūma pie malas. Ģeogrāfija, ko māca tautai, cēlusies no Strābo. Toties karavadoņiem — Aleksandram Lielajam, Jūlijam Cēzaram, Tomasam Džefersonam, Napoleonam, tika labas ģeogrāfijas zināšanas. Strābo ģeogrāfijā nodalīja telpu no laika. Sauers atkal savilka kopā laiku un telpu. Nevar, teiksim, ģeogrāfisko Rīgu pētīt ārpus laika.

Tāpat jūs varat paņemt kāda indiāņa sarakstītu grāmatu un caur to sajust ainavu savādāk, nekā to uztveram mēs. Tādā veidā varbūt var nonākt citā vidē un sarunāties ar Ziemeļamerikas kontinentu citā valodā. Nevis Šveices protestantu vizuālajā valodā, kur dominē gleznainais un cildenais. Šo ainavu galvenokārt popularizēja Edmunds Bērks. Arī Imanuels Kants izvērsa protestantisko priekšstatu par skaistumu.

— Edmunds Valdemārs Bunkše