Te laikam ir optikas problēma, vai, kā tagad saka, burbuļa, "sociāli konstruētās" (he he) realitātes lieta. Viens (bet ļoti ilustratīvs) piemērs: tu vairākkārt savā cibā esi uzsvēris viendzimuma savienību tiesiskas atzīšanas obligāti imperatīvo raksturu, kas vienlaikus tev nereti liek izdarīt plašus, naidpilnus secinājumus par vairumu Latvijas sabiedrības. Tas ir ļoti ekstrēms un uz Latvijas sabiedrības fona margināls, turklāt dziļi aizskarošs uzskats, ko tu turklāt nevis vienkārši paturi pie sevis privātumā, bet vēlies padarīt par publisku, vispāratzītu lietu. Tas ir visnotaļ nenormāli un radikāli, bet, redzu, tu nepamani šī soļa ekstrēmismu, jo tāds ir tavs sociālais burbulis. Gan jau komunisti un maoisti arī sevi uzskatīja par normīšiem, bet buržujus par ekstrēmistiem kapitālistiem. Tāpēc, lai izvairītos no kultūrkariem raksturīgā relatīvisma, ir svarīgi runāt par lietas būtību, vārdus un jēdzienus sasaistīt ar realitāti (kas paredz atteikties no tik bezjēdzīgiem saukļiem kā "homofobs"). Pagaidām ir tā, ka raundā "sociālie konstrukcionisti" vs "morālie reālisti" pēdējie uzvar bezmaz vienos vārtos, līdz ar to pirmajiem ir nopietni jāpārdomā sevis uzstādītās ekstrēmās apsūdzības un izaicinājumi pārējai sabiedrībai.