WEIRD (Western, educated, industrialised, rich and democratic)

Jauna teorija par Rietumu civilizācijas izcelsmi.

Vai Romas Katoļu baznīcas pirms vairāk kā pusotras tūkstošgades ieviestais laulību institūts varētu būt par izskaidrojumu tam, ka tieši Rietumu industriālā pasaule bijusi vienlaikus tik savdabīga un ietekmīga?

Ap 597. gadu pāvests Gregors I nosūtīja misiju uz Angliju, lai kristīgajai ticībai pievērstu Kentas anglosakšu karali un viņa pavalstniekus. Misijas vadītājam, mūkam vārdā Augustīns, bija pavēlēts pievērst jaunos kristiešus baznīcas svētītām laulībām. Tas nozīmēja arī pagānisku parašu atcelšanu: poligāmiju, vecāku izvēlētas laulības (salīdzinājumam—kristīgā laulība nosacīti sekoja brīvprātības principam, kas izriet no jāvārda teikšanas) un, galvenokārt, laulības starp radiniekiem, ko Baznīca pielīdzināja asinsgrēkam. Mūks nebija īsti pārliecināts, kurš skaitās radinieks, tāpēc rakstīja uz Romu, lai saņemtu skaidrību. Otras pakāpes brālēns? Trešās pakāpes? Vai vīrs par savu sievu var ņemt savu pamāti atraitni?

Nē, to nav brīv darīt. Pāvests Grēgorijs atbildēja, ka no precību loka jāizslēdz pamātes un citus tuvus radiniekus, pat tos, kas nav saistīti asinsradniecībā. Arī brāļu atraitnes. Lielāku vaļību pāvests pieļāva attiecībā uz otrās un trešās pakāpes brālēniem un māsīcām, bet arī tantes un onkuļa pēcnācēji tika izslēgti. Līdz ar 11. gadsimtu bija jāņem vērā radniecība septiņās paaudzes, lai izvairītos no precībām ar sestās pakāpes brālēniem. Šādu radniecības tabu paplašināja attiecinot to arī uz “gara radiem”, galvenokārt krustvecākiem. (Pats par sevi saprotams, ka precēt varēja tikai citus kristiešus.) Pāvesta Grēgorijs un Augustīna sarakste atspoguļo to ilgstošo procesu, kas aizsākās jau ceturtajā gadsimtā, Baznīcai gan dažkārt pastiprinot, gan daļēji atvieglojot precēšanās nosacījumus. Otrās pakāpes brālēniem un māsīcām atļauju precēties pāvests Jānis Pāvils II izdeva tikai sākot ar 1983. gadu.

Varētu domāt, ka stāsts par laulības kritēriju sašaurināšanu ir vien interesantas zemsvītras piezīmes vērts, bet Džozefs Henrihs grāmatā "Visdīvainākie cilvēki: kā Rietumi kļuva psiholoģiski netipiski un izteikti pārtikuši" (The WEIRDest People in the World: How the West Became Psychologically Peculiar and Particularly Prosperous) šīs attiecības liek savas vērienīgās teorijas centrā.