«Patriotisma likteņi» (Latvijas Kareivis, №75, 07.04.1934) / Alfrēds Goba
Vienalga, lai to saucam par kļūdu vai par nelaimi, bet fakts paliek: mums latviešiem nebija labu skolotāju patriotismā un nacionālismā, šīs (pārskatīšanās un šīs nelaimes sekas mēs kā tauta izjūtam vēl tagad. Izteiksimies skaidrāk. Nelaime bija tā, ka iepriekšējos gadu desmitos mūsu inteliģencei augstākās skolās un vieglāk pieejamās cittautu grāmatās bija jāsastopas tikai ar vācu un krievu ideoloģiju. Un kļūda sākās tur, kur mūsu inteliģence, neapsvērdama šo ideoloģiju kritiski, sāka to izplatīt plašākās tautas masās. Turpretī to citu tautu idejas un ideāli, kas būtu mums īstāki likteņa biedri, palika gandrīz vai sveši, jo cik gan mēs zinājām un cik mācījāmies no tādām tautām, kā: somi, čehi, poļi un dažas citas tais laikos nesuverēnas, bet kulturālas tautas.

Kāpēc mācīšanās un sekošana krieviem un vāciem bija kļūda un nelaime? Vai tad viņiem patriotisma un nacionālisma trūka? Netrūka gan, bet tas bija pavisam citādas dabas un tiecās pavisam citā virzienā. Tā mūsu tautiskā laikmeta inteliģence, cik tālu tā padevās krievu slavofilu iespaidam, jauca nost robežas, kas latviešus šķir no krieviem, un - tā veicināja latviešu spēku aizplūšanu no Latvijas uz neatgriešanos un pazušanu. Tika taču cilātas pat tādas domas, ka latvieši esot tik tuvi radi krieviem, ka arī latviešus jāieskaitot slavu tautu saimē. Atsevišķos gadījumos nonāca pat līdz tādai neprātībai, ka ieteica latviešiem pieņemt «krievu ticību», lai arī tā, kopā ar pastiprinātu krievu valodas mācīšanos, sekmētu latviešu tautas sakušanu ar savu lielo austrumu kaimiņu. Ja arī šādas domas bija nekaunīga pārdrošība, tad daža cita ideja likās pat nepārprotamiem nacionālistiem pieņemama, piemēram, latviešu izceļošana uz Krieviju, dibinot tur savas kolonijas, un latviešu intelligences eksports uz Krieviju, kur tā, sajaukdamās, saprecēdamās ar sveštautietēm resp. sveštautiešiem, pazuda mūsu tautai.

Ko latvietis varēja mācīties Krievijā, ja paturam acīs patriotisma un nacionālisma ideoloģijas? Krievus kā tautu nekas neapdraudēja un tautas pašaizsargāšanās instinkts tur nemaz nebija attīstīts. Ja ari vajadzētu pazaudēt dažus miljonus (izceļojot, pārtautojot, pievienojot citai valstij, karā izkaujot) — tas lielajai krievu tautai nekas nebija, tas viņu nebūt neapdraudēja. Apzinīgu nacionālismu no krieviem nevarēja mācīties, un viņu neapzinīgais, būtiskais nacionālisms, kā jau kultūrā zemāk stāvošas tautas nacionālisms, (uz latviešiem neiedarbojās, jo par krievu īpašību — stingri turēties pie savas valodas un ierašām, un nepadoties svešai ietekmei — inteliģentais latvietis drīzāk pasmējās nekā par to jūsmoja. Krieviem bija gan patriotisms, bet tas prasīja visu Krievijas tautu sakušanu ar krieviem, un no tā latvieši ne tikai nevarēja mācīties, bet pat tika saindēti tik tālu, ka aizmirsa sapņot par savu neatkarību, aizmirsa prasīt pat autonomiju. Tā atļauja pamatskolās kaut cik mācīt mātes valodu un brīvība dibināt labdarības un dziedāšanas biedrības latviešiem likās jau kā liela žēlastība no krievu valdības puses.

Ari turpmākos gadu desmitos, mūsu «jaunās strāvas» laikos, latviešu inteliģence neko labu nemācījās nacionālismā nedz no krieviem, nedz no vāciešiem, Vācijas vāciešiem arī vairs nebija jābaidās par savu nacionālo patstāvību, un tautas masas nemaz nezināja, kas tas par jautājumu. Vācu sociāldemokrātija veidojās tā, ka šis jautājums — nacionālā lieta — būtu tikai buržuāzijas izdomāts un tādēļ atmetams.

Nākotnes sociālistiskajā valstī tautas nedrīkstēja vairs būt. Tautu īpatnību izdeldēšana, tautu robežu nojaukšana — tas bija vācu sociālistu mērķis, un šim mērķim palika uzticīgi arī krievu sociālisti. Latvieši, izcietušies dažādas netaisnības tā laika dzīvē, viegli pieslējās šīm kosmopolītiskām mācībām. Tā radās arī mums inteliģence, kas noliedza nacionālās un valstiskās patstāvības vajadzību. Un valsts dibināšanas un valsts neatkarības izkarošanas laikos šie ļaudis bija vai nu pasīvi vai pat strādāja tam pretī. Tā vācu un krievu mācība nacionālismā un patriotismā mūs noveda līdz tam ārkārtīgi apkaunojošam apstāklim, ka 1918., 1919., un 1920. g. bija latvieši (kommūnistu un «niedristu» pulkos), kas ar ieročiem rokās cīnījās pret Latvijas valsti. Nedomāsim, ka tie latvieši jau pēc savas dabas bija tik ļauni, ka paceltu roku pret savu māti — pret savu tautu. Nē, viņi bija tikai apmāti svešajā krievu un vācu ideoloģijā. Viņu prāts bija aptumšojies, jo mūsu tautas nelaime bija tā, ka latvieši vēl nepaspēja pietiekoši izveidot savu ideoloģiju.

Ja nu pagātnē tā, ka vācu un krievu nacionālisma un patriotisma ideoloģijas nav mums vis palīdzējušas, bet gan kaitējušas un aizkavējušas latvisko, tad varam droši teikt, ka arī turpmāk mums nav ko mācīties šais novados no minētām tautām, jo viņu stāvoklis tautu saimē ir pavisam cits, un viņu politiskie mērķi pavisam citi. Mums ir augsti turams taisnības tikums: paturēt savu un izkopt savu, bet nekārot svešas zemes un netiekties svešus elementus uzsūkt sevi, turpretī dažs lielais kaimiņš skatās pār svešo sētu un domā savas iekarošanas domas.

Kur raženāks būtu mūsu nacionālisms un patriotisms, ja mēs pie laika būtu mācījušies no tām tautām, kas izcieta apmēram to pašu likteni, bet kas bija bagātas lieliem nākotnes sapņiem, jo savā pagātnē bija pieredzējušas brīvību un neatkarību, tiklab kulturāli, kā arī politiski. Ja igauņi, kas citādi mums likteņa biedri, nodarīja mazāk kļūdu (mazāk izceļoja svešumā, mazāk aizrāvās no kosmopolītiskām idejām, bija vienprātīgāki valsts dibināšanas un izkarošanas dienās), tad tur savs nopelns arī Somijas tuvumam. Teicamas nacionālās aizstāvēšanās metodes mums varēja mācīt poļi, čehi, pat mūsu pašu Baltijas vācieši, bet tikai ne Vācija un Krievija. Svētīgs mums būtu bijis nelielas, bet neatkarīgas valsts tuvums. Mazās valstīs izveidojas pavisam citāds un (katrā ziņā mums nesalīdzināmi vairāk pieņemams nacionālisms un patriotisms.

Tā nobeidzot šo rakstiņu, atminēsimies Beļģijas lielo dzejnieku Emīlu Verharnu, nesen mirušā karaļa Alberta personīgu draugu (arī Verharns mira traģiskā nāvē pasaules kara sākumā), šis dzejnieks 1913. g. Maskavā nolasīja priekšlasījumu virkni par dzimteni un dzimtenes mīlestību. Verharns stāstīja, ka savu dzimtenes mīlestību nebūs nest tikai sirdīs, bet ar to iziet pasaulē, to paturēt visos darbos, visās attiecībās. Un ne tikai inteliģences īpašums lai šī mīlestība, bet visu tautas locekļu sirdīs, jo tikai tādā ceļā aug tautas lielas, ja arī ne skaitā, tad savā garā un godā. Bez tam: meli esot, ka rūpniecība, zinātne un starptautiskā satiksme mazinot un sakropļojot dzimtenes mīlestību. Viņa dzimtene, Beļģija, ievērojama rūpniecības zeme un starptautiskas satiksmes krustcelēs, bet beļģieši un viņš jo karstāki mīlot savu dzimteni. Sirmais dzejnieks stāstīja arī par to, kā jāmīl dzimtene. Jāmīl nevien viņas māksla, viņas kultūra, viņas pilsētas, viņas ziedošās pļavas un vīna dārzi, viņas jūras un kuģojamās upes, bet arī — viņas kailās klintis un tīreļi, purvi un dūņu strauti, — jāmīl būdiņas un nabadzība...

«Es visu ta mīlu, un katrs flandrietis tā mīl.» Jo tikai to, ko mīlam, mēs varam darīt arī labāku un pilnīgāku. Bez dzimtenes un tautas mīlestības nevar būt tautas un valsts cildenuma un lieluma.