Jā, pirmskara centra ēkas padomju laikos joprojām bija padomju ēras varā.

Protams, te nav runa par privātmājām Mežaparkā vai dažām ļoti specifiskām un konkrētām nomenklatūras ēkām.

Bet apstāklis vien, ka plāksne ir pie glaunas centra mājas, neko daudz nenozīmē, jo padomju laikos šie centra dzīvokļi bija, pat ja ne komunālie, tad ar kopš 30iem gadiem neremontētu ūdensvadu un kanalizāciju, ar aiznaglotām parādes un piemīztām sētas durvīm, bieži vien ar noķepušu, ogļu putekļiem pilnu pagalmu; ar kāpņu telpas lampām, kuru nav, un vitrāžām, kuras arī labi ja vienā no simts ēkām palikušas. Ārdurvīs stiklu vietā finieris, margām daļēji vai pilnībā noplēsti elkoņbalsti, saplēstas pastkastītes un karājošies elektrības vadi. Viss tas ir bērnībā redzēts, jo pa centru vien sanāca grozīties.

Mūsu ģimene stāvēja dzīvokļu rindā uz pārvākšanos no 3istabu dzīvokļa centrā, namā, kas pats jau 20 gadus bija rindā uz kapitālo remontu, un mani vecāki laikam pat sapņoja par dzīvokli daudzstāvenē, kur apmetums nekrīt uz galvas, un tualete nedraud iebrukt pie apakšējiem kaimiņiem.

Deviņdesmitajos vēl sākumā to varēja redzēt, bet tagad jau ir grūti atrast centrā māju, kas būtu kaut pustik nolaista kā praktiski visas viņas bija padomju laikos. Ieskaitot arī iestāžu mājasvietas.