'I anticipate a great deal of migration and movement in the future' - migrācijas un tautu kustības ir bijušas vienmēr, bet ne "nemitīgi", brīzīem tautas kustas vairāk, brīzīem mazāk. Turklāt - arī tautas, robežas, valstiska tipa struktūras, kustības (svešo/savējo) regulācija, ciltis arī ir bijušas tikpat ilgi, cik migrācijas. Ideologi nezkāpēc nevēlas ņemt vērā vienādojuma otru pusi, ja reiz apelē pie vēsturiskās pieredzes.

Kā jau minēts, vēl bez robotizācijas un digitalizācijas (sasodīts, 21. gs. runāt par ekonomiku, kas balstīta nebeidzami pieaugošā populācijā?!) ir arī efektīva ģimeņu, demogrāfijas utml politika. Bet pat tur nav sāls, autors, kā allaž, ir absolūti dogmātisks vairākos punktos - piemēram, nezkāpēc pašsaprotami, ka jāsaglabā 20.gs. 50-60tajos dibināts un iestiprināts labklājības valsts modelis - bet kāpēc?
Vēl, piemēram, kāpēc ir nepieciešams nebeidzams economic growth, ko visbiežāk mēra ar IKP un citiem novecojušiem, angažētiem rīkiem?
Turklāt, kā jau daudzviet blogā raksta Ritvars Eglājs, pat ja dzimstība ir 1.0, tas nenozīmē, ka tauta izmirst, vienkārši cilvēku ir mazāk utt.

Dīvainākais un pārsteidzošākais ir tas, ka 21. gs. taču var domāt tik radoši un daudzdimensionāli, bet šie vecie ķēmi spītīgi turas pie kaut kādām senām, empīriski nerelevantām dogmām. Var arī citādāk. Tautas, nācijas, valstis var pasludināt un sev izlemt dažādus labumus - piemēram, Japāna/-ņi izlemj, ka etniski homogēna valsts ir sociālais un kultūras labums, ko ir vērts saglabāt un uzturēt - ok, tad viņi uzdod tālākus jautājumus, kā ar esošām un vēl izstrādāmajām (cilvēks ir radoša būtne) svirām salāgot šo labumu ar citiem parametriem, ekonomiku, infrastruktūru, demogrāfiju utt.
Racionalitāte nozīmē ņemt vērā visus, t.i., pēc iespējas vairāk mainīgos.