"I don't see much evidence for human-like, self-directed artificial intelligences coming along any time now, and a fair bit of evidence that nobody except some freaks in university cognitive science departments even want it. What we're getting, instead, is self-optimizing tools that defy human comprehension but are not, in fact, any more like our kind of intelligence than a Boeing 737 is like a seagull."

Šajā rindkopā slēpjas izejas punkts Štrosa secinājumam, ko es uzskatu par aplamu. Iekrāsoti ir divi atslēgas apgalvojumi, kas abi ir potenciāli patiesi, bet gandrīz pilnīgi noteikti nerelevanti attiecībā uz AI superintelligence iespējamību. Vēl vairāk, tieši aprakstītais scenārijs (superjaudīgi automātiski optimizatori, kuru kapacitāte tālu pārsniedz ne tikai cilvēka spējas, bet arī izpratni, un kuru tapšana nav atkarīga no tā, cik un vai tos vēlas nejauši izvēlēts indivīds) ne tikai ir ļoti ticams ceļš uz šādiem AI, bet arī ir novērojams jau šobrīd, kaut arī pagaidām šaurāk specializētā veidā.