Pirms kāda laika imago_dei pasvieda kaut kur citētu domu, ka cilvēki pašradītus modeļus, lietas, objektus piemēro apkārtējai pasaulei un pašiem sev, lai kaut kā caur analoģiju meikotu sensu. Ja 17.gs topā bija dažādi mehānismi (pat Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā ir protoroboti bundzinieki no tā laika) - un attiecīgi - skatoties caur tiem daba kā liels dievišķa pulksteņmeistara radīts mehānisms, tad tagad topā (joprojām) ir kompji un "sistēmas" (ja abstrahējamies no smadzenēm uz ko plašāku, tur ir "bio" vai "ekosistēmas" utml), vai kaut vai patvaļīgais apziņas salīdzinājums ar software. Tas ir aptuveni tā: man vajag pārvietot smagu objektu no punkta a uz punktu b, rati ar sliecēm iet diezgan vāji, ok, ieviešam riteni, lai ripo un pārvietojas ātrāk - un nākamajā brīdī cilvēks šo riteni jau redz, nezinu, kā kaut kādu visuma algoritmu (budismā un šur tur Indijā rats taču ir vesels konceptuāls simbols). Lūk, tā. Un nekas vairāk. Tuvu (nedaudz funkcionāli noderīgam) solipsismam.