Par daudzām lietām nevaru spriest, jo Freimaņa rakstu nelasīju (un laikam arī nelasīšu, jo tēma nešķiet īpaši interesanta, lai gan šodien vienu brīdi likās, ka ir jālasa, lai saprastu par ko Arturs cepas).
Bet Tevis teikto pašās komentāra beigās piekrītu. To arī zināmā mērā biju domājis, sakot, ka raksts netrāpa problēmai. Tas, ko viņš parāda ir, ka 2+2=4, t.i., to mēs jau sen zinājām, be so what? + vēl tas ir izdarīt ar tādu lielgabalu pa zvirbuļiem.