otrdiena
nepatīk jau tagad, jo diena, kad vajag. kad vajag tikties ar radiem, kad vajag satikt tos, kuriem par tevi nospļauties, jo šajā otrdienā mēs visi kopā atvadamies no viena savējā...no manas vecmāmiņas.

es neraudu. nezinu, kapēc. varbūt sevi sargāju, varbūt nepieņemu notiekošo. un saprotu tikai vienu - negribu braukt
negribu redzēt viņu zārkā un saprast, ka nekur vairs viņa nekad neies, un mēs nekašķēsimies par bērnu audzināšanu un neiešu vairs savās retajās ciemošanās reizēs pie viņas ēst konfektes, mandarīnus un spuroties pretī, ka nav man Rīgā bads...

- gribu paturēt viņu prātā jauku, ar krievu akcentiņu, sirmiem matiem, smaržojošu pēc konfektēm un vienmēr maliet saīgņotu. tādu, kura skrien un skrien un skrien, lai tikai visiem būtu labi, tādu, kura piemin veco papu, kad vien iečīkstas sirds, tādu, kura ucina savu mazmazdēlu un lutina pārlieku...viņa gribēja mazmazdēlu un sagaidīja:)


mammai saku, ka viņai tagad labi, ka viņa satikusi savejos un visi ir kopā - paps, viņas mazais dēliņs, māsas un brāļi. bet vai tā ir? despots viņa bija, īstas krievu asinis, viena no 16 ģimenē, izjutusi uz savas ādas blokādes laikus, izjutusi cīņu par sevi un savējiem, i pazudusi i atradusies kara laikā...mans varonis. un tagad ir iestājies mūžīgais miers...


es raudu, beidzot raudu........man tā vēl gribētos, bet ir par vēlu...vēl rītdiena,kad liksim puķes uz viņas kapa un tad vairs tikai fotogrāfijās...

es noliecu galvu tavā priekšā...paldies tev un lai tev ir tur augšā labi, viegli un gaiši...es zinu...