Jā. Tas gandrīz vai ir tas, pēc kā es tik ilgi tiecos. Tāda maza, saulaina pasaulīte. Vēl aizvien nespēju noticēt, ka šobrīd viss ir tik mierīgi. Pārmaiņas pēc neatkārtojas pat ikvakara skābās noskaņas, turklāt tam visam vēl tāds maziņš zīmodziņš...

Naja. Kaut kas deg. Bet ne man, esmu pārāk slinka, lai tagad kaut kur kustētos.

Nekādi danči, ne MP - šoreiz saku tam visam "nē". Gribas mieru. Tā nu sēžu savā meža malā ieputināta līdz nabai (kamēr man ir elektrība, ir arī dzīvība) un laiskā garā gatavojos saviem ekšiem. Nūģīgi, bet ko padarīs. Jāizmanto tās retās reizes, kad pati pieķeros pie lietām.

Labrīt! Nē, nu jau vakar.
Tātad - mazais bērns atgriežas pie sen pārbaudītām vērtībām. Laiks tā kā ir pagājis, priecājos, ka neesmu šo vietiņu zaudējusi. Nu jau protu rakstīt lielos burtus un "it kā" - atsevišķi. Congrats, bro.
Un iemācījos taisīt smuku lapiņu! (acīm laimē mirdzošām) Pareizāk sakot, iemācījos, kā to izdarīt. Pati darīšana vēl ir priekšā.
Jā, šīs laikam būs manas īstās mājas. Laikam gan.
Ļoti patika vārdi "Tava dzīve, sadirstā un veltā". Nu gluži kā ķirsītis uz manām pēdējā laika prātulu grēdām. :D

khe, vienas no skaistākajām manas īsās (nu labi, nu jau vairs nemaz ne tik īsās) dzīvītes atmiņām ir saistītas ar Gobziņa daiļradi. nu jā, protams, 80./90. hītiem arī tur ir īpaša vieta, bet dziesmiņas par puisīti un alni, aku aku un citām nozīmīgām lietām/vietām un cilvēkiem uzreiz liek atcerēties lieliskos vasaras rītus un to sasodīto lielisko lentinieku, kuru es piebeidzu. meh. tā jau vēl tagad varētu čilot un būt riktīgs oldskūls. bet turpinot domu par vasaras rītiem, lēkšanu ārā pa virtuves logu (kurš tolaik vēl nebija aukstasinīgi plastmasīgs), virtuves neglīti-krievu laika-zilajiem skapīšiem un ĪSTU krāsni, manas istabas pelēkajām sienām un tizlajiem naktstaureņiem, ar kuriem es naktīs cīkstējos.... eh. (mm) dzīve bija skaista. un vēl jo skaistāka bija spēlēšanās pa visādiem lūžņiem, tusēšana ar brālēniem pa Daugavmalu un visas citas krutās štelles un štellītes. lūk, tā bija dzīve.

labas dienas šajā pusē. nē, es neesmu nomirusi un arī atmiņa pagaidām mani nav tik ļoti pievīlusi, lai es būtu šo dieva pamesto nostūrīti likusi svētā mierā. iespējams, ka pie vainas bija pārvākšanās uz citu blogu, bet lieta tāda, ka sakarā ar visnotaļ loģisku, bet manai smadzenei ne tik ļoti pielecošu faktu, ka šāda tipa blogus šad un tad netīšām atrod cilvēki, kuriem tas tā īsti nebūtu jāzina, esmu nolēmusi savās garīgās un mākslinieciskās (khem, nosauksim to tā) spējas pataupīt šai adresītei ^.^
šodien ir ļoti jauka diena. kārtējais Žetonvakars, uz kuru mana labdzimtība neatļāvās aizvilkt savas miesas slimības dēļ, + vēl nelaimi vēstošs tukšums maciņā, kas tā vien iedzen grīdā domu par šņabīti veselībai un priekam starp vecajiem klasesbiedriem. un arī MP un viss no tā izrietošais ir ticis piekāsts. lūk, tas jau ir skumji. bet nekas, tusēju pa māju, nodarbojos ar sen aizmirstām tēju procedūrām, atļaujos pasēdēt skaipā un ar kvadrātveida acīm lūkojos monitora burvīgajos pikseļos. un tas baltums manā dzīvītē ievieš patīkamas emocijas. (sun)

esmu palikusi ārkārtīgi viegli aizkaitināma, visu mēru pēc sevis un to, kas neatbilst šim "standartam", labprāt noraktu. pozitīvais - tās ir sliktās īpašības, kuras prasās norakt. un ne jau manējās. mani tracina (lūk, beidzot īstais vārds) cilvēki, kas par visu sūdzas, bet reāli neko lietas labā nedara.

cik jauki saprast, ka katrs tomēr ir par sevi. katrs dara, ko grib un drīkst savas intereses likt vienā līmenī ar pārējiem. un cik jauki zināt, ka ir tik daudz iespēju, ar ko aizpildīt savu laiku, un pats galvenais - pirmkārt tomēr ir jādomā par sevi, lai ko arī liekuļi neteiktu. vilšanās gada garumā un beigās saproti, ka viss tāpat ir priekš kaķiem un nekas nav zaudēts. un kam gan es te stāstu, paši zināsiet labāk. šodien uz domu nevar nokoncentrēties, viss tiecas uz emocijām. kā sacīt jāsaka - vairs nekādu "vispirms tavu, pēc tam katrs savu" uz mani var neattiecināt, man tā vien gribas atbrīvoties no visa liekā, lai tik pamēģina vēl kāds izbraukt uz manas ādas. grrr. cauri ir, no more mr. nice guy :D

es agrāk biju daudz, daudz savādāka :( laikam jau tā burzīšanās tautās tomēr ir mani krietni vien pieslīpējusi, kaut gan daži asumiņi man tīri labi patika. pat pietrūkst. agrāk bija kaut kādas dziļas domas, pārdzīvojumi, iespējams, ka pat lieki, bet tie tomēr mani uz kaut ko motivēja. ātri uznāca un ātri pārgāja. tagad var notikt viena maza ķibelīte, kāds mīļš cilvēks ne tā uz mani paskatījies, un man jau diena sabojāta. pat ne diena, bet vairāk - tas laiks un telpa, kas tobrīd ir ap mani. pēkšņi kaut kas aiziet ciet un tā arī kāds brīdis paiet - mute ciet un acis vaļā, mati pa gaisu un jo vairāk nākas smaidīt, jo vairāk pašai sevis žēl, jo vairāk to jūtu kā uzupurēšanos un - līdz ar to - jo mazāk nosodāmi man tas šķiet. un vispār, pēdējā laikā manas prasības ir aprobežojošās ar diezgan vienkāršām lietām, agrāk es tādu dzīvi būtu ja ne nosodījusi, tad vismaz šķībi paskatījusies gan. pārāk pašapmierināti. paēd, paguli, pamācies, šad tad iedzer un pabučojies. ehhh... bet varbūt tur cita vaina. es nesaku, ka man tagad ir slikti, vienkārši tik bieži liekas, ka ES TAČU VARU LABĀK. pie velna, protams, ka varu. kāpēc tad nedaru? kas to lai zina. vakar tik stulba sajūta bija. kā sacīt jāsaka - nu patiešām stulbs pa visu seju. bet nevarēju neko izdarīt, zināju, kas jādara, bet nevarēju saņemties. tā jau nesmuki. kāds gan tur iespaids vairs var rasties, miera traucēklis, nervu kamols, aiii. bet tu sēdi kā iemiets un smaidi. jānudie, muļķīgi. bet tas jau ir garām, cerams, ka nākamreiz tā nebūs. jāsaņemas. agrāk par sevis uzlabošanu vien domāju. tagad kaut kādas materiālās vērtības un antivērtības visu gribu atņēmušas, nav ko elpot, prieks ar tik vienkārši vairs nenāk, par ko tikai agrāk smiekli nenāca! un bija pilnīgi vienalga, ko citi domā. tas gan, par laimi, nav mainījies. citādi jau uz vecumu par galīgu cirvi paliktu. lai es uztrauktos par katru reizi, kad man pieduras? hah. bet skumji ir tas, ka citi tā uztraucas par nenozīmīgām lietām. un man liek justies vainīgai, ka man ir vienalga. ka es neizplūstu asarās, ka neeju sūdzēt savas bēdas, ka man patīk tas, ko es daru... tizli, bet tā nu tas ir. man ir grūti sev blakus paciest nomāktus cilvēkus, ja es neko viņu labā nevaru darīt un - jo īpaši - ja viss viņu pret pasauli krātais aizvainojums gāžas pār manu galvu. mani nav viegli nokaitināt, pareizāk sakot - novest, bet ir cilvēki, kam ir skills šajā ziņā. es gan pati ar, protams, neesmu eņģelītis, bet es vismaz cenšos savas nebūšanas uz citiem neizgāzt.

nu patīk, patīk man teikt "da". nu gadās cilvēkam. un tagad laikam sagribējās ēst. bet varbūt tomēr ne. lai nu kā, rokas gan stīvas pēc velna, riebīgākais, kas ar mani var notikt - vai nu samirkt, vai sēdēt aukstumā. esmu siltummīlošs dzīvnieks un par mani vajag uzņemties rūpi ^_^
tagad ar skan The Kooks un atmiņās uzpeldēja silta Anglijas pēcpusdiena. btw, runā, ka tur jau tagad ir jauki. eh. es gan sēžu sniegā un ir tikai divas domas, pie kā sildīties.

šorīt pamostoties, atkal nācās secināt, ka visur ir tikai tukšums un šaubas. skola jau atkal nogulēta, pareizāk sakot, visi procesi, kas man līdz 8 bija jāizdara, tika nahrenizēti manas dižās gulēšanas dēļ, līdz ar to - finito. ēst arī sagribējās. ehhhh. un vispār, nesaprotu, priekš kam man tas viss ir vajadzīgs, agrāk taču bija daudz vieglāk - tad bija nevis tukšums un šaubas, bet gan tukšums un cerības. kaut drusku, bet labāk. vismaz pagulēju no sirds. tagad gan trīcu kā suns, esmu jau laikam arī savā ziņā, bet ne jau tas, kas mūžīgi piedod un asti luncina. ai, ko tur daudz, laikam jau pie visa vainīgs rīts. lai jau tā būtu.

yeaaahh! nu tad beidzot, sasodītā eiforija :D dzīvot tomēr ir labi. nē, tas nav tas, ko gribēju teikt. mmmm. x3. ai, nav tur ko daudz, tā vien gribas visu pasauli apskaut. /nu labi, ne gluži. bet tāpat aizies.