Šodien izbaudīju kaut ko neparastu. Ar visu to, ka darāmā ir līdz acīm, laika - necik, vakars jau klāt un rīt kalni jāgāž - es NESTEIDZOS. Es patīkami pavadīju laiku, neskrienot kā vāvere ritenī. Savā nodabā vilkos no uni uz mājām, mazliet pasmīnēju par tiem briesmīgajiem lāčiem, kas čīgā uz Dzirnavu ielas, es aizgāju uz veikalu, visu kārtīgi izstaigāju un izpētīju. Nevis grābu pirmo, kas pagadās, lai tikai ātrāk tiktu prom. Es paēdu, uztaisīju tēju, parunājos ar U un kaķi, tagad vēl pārskatu virtuālās sarakstes, tad sākšu mācīties. Un ziniet ko? Es neko daudz neesmu zaudējusi. Toties jūtos kā cilvēks.

Jā. Tas gandrīz vai ir tas, pēc kā es tik ilgi tiecos. Tāda maza, saulaina pasaulīte. Vēl aizvien nespēju noticēt, ka šobrīd viss ir tik mierīgi. Pārmaiņas pēc neatkārtojas pat ikvakara skābās noskaņas, turklāt tam visam vēl tāds maziņš zīmodziņš...

Naja. Kaut kas deg. Bet ne man, esmu pārāk slinka, lai tagad kaut kur kustētos.

Nekādi danči, ne MP - šoreiz saku tam visam "nē". Gribas mieru. Tā nu sēžu savā meža malā ieputināta līdz nabai (kamēr man ir elektrība, ir arī dzīvība) un laiskā garā gatavojos saviem ekšiem. Nūģīgi, bet ko padarīs. Jāizmanto tās retās reizes, kad pati pieķeros pie lietām.