Satriecoši satraucoši.
Beidzot tiku pie iespējas pēc kārtīga miega pierīties pēc labākās sirdsapziņas.
Trips no Rix uz mājām bija smags. Vakar vispār bija smagi, uz skolu neaizgāju, pēc tam mazliet mocīja sirdsapziņas pārmetumi. Bet nu - ko padarīs.

Zināma lieta.

Un beidzot arī man tika veltīts apzīmējums "hipsters". Nesaprotu, par ko visi tā cepas, ka nav, nav, pacel asti, salej atpakaļ, khe.

Ir auksti, tējai nav cukura, darba nav un mācīties negribas. Vajadzētu visu salikt pa plauktiņiem, bet nezinu, ar ko sākt.

Abi ar kaķi sēžam un šūpojam kājas pār gultas malu. Baiss sagurums un kaut kāds kreņķis mazliet.

Un cik labi tomēr ir tad, kad tev ir mazliet laika pašam sev.

Sešos no rīta glāze pateica "tinkš". Ar to arī viņas dienas bija skaitītas.

Varētu teikt, ka šodien no sevis izslēpoju velnu, bet tā nebūtu gluži taisnība. Jau kuro dienu klausos tikai Кино.

Noskaņojums uz jautājuma zīmes. Nezinu, nevaru, negribu zināt? Kaut kā viens. Šoreiz ne divi, ne arī pusotrs. Un it kā jau nav slikti. Bet.

Kāds man ir pielipinājis iesniņu. Tik ļoti not cool.

Nogulēju krietnas desmit stundas, bet - uh! - varētu gulēt vēl un vēl. Šodien labprāt nekur neietu. Bet nedrīkst taisīt parādus, tas nu ir tiesa.

Kaķis maisa visu brokastu padarīšanu. Nepietiek, ka lai tiktu līdz virtuvei vien, vari nolauzt kātus, tagad nākas cīkstēties par tiesībām uz ēšanu kā tādu. Nē, tikko apvainojās un notinās. Un atnesa kaut kādu drazu, lai pārmetoši "celtu" man to priekšā.

Nezinu, ko tas nozīmē. Bet izklausās labi.
Sadzēros pienu un saēdos riekstus. Tagad tāda sāļa sajūta. Un kaķi iecienāju. Ne jau ar riekstiem. :p

Es: :3 <= high face
Katrīna: nope, your face

Nu kaut kā tā šodien mani varētu arī raksturot. Ko gan vēl lai vēlas no cilvēka, kas nevar laikus pamosties (ehm, izlīst no gultas) uz lekcijām, kas sākas pustrijos?

Tā ļoti pozitīvi. Ceturtdien sarunājām doties baudīt Bērnības Milicijas skaņas iekš Depo. Nav jau kādu brīdi tur būts. Es gribu, es gribu, es gribu. Uh. Bet man kājās rōzā čības (no offence, man), tā ka - sieviete, saņem sevi rokās un ķeries pie lietas. Vai atliec visu uz rītdienu. :3

Brrr. Izdevos savās dienišķajās gaitās, secināju, ka šodien laikam ārā mani neizvilinās it nekas. Pat ne plānotā bikšu piedzīšana ar sniegu.

Citādi nav ne vainas. Mazliet auksti, mazliet slikti, bet tas viss ir pārejoši. Un gaidu savu graujošo dīvānu.

...priežu čiekuri katru nedēļu
...priežu čiekuri katru mēnesi
...priežu čiekuri katru gadu
...priežu čiekuri katru gadu desmitu
...priežu čiekuri katru gadu simtu
...priežu čiekuri katru gadu tūkstoti

esiet neuzkrītoši un klusi.

Tik laba sajūta - nedarīt neko. No rīta piebeidzu Oza zemes sāgu, sakārojās palasīt ko sviestainu. Nākamais manā plānā ir Barons Apelsīns ar cepto zvirbuli. Oh, happy day. Bet nu jau drīz būs jāsāk vākt pekelītes, galu galā - pienākums sauc. Un tas nekas, ka rītdiena arī man ir brīva, khe khe.

Un jānoskata dīvāns. Apnicis jau savas miesas mest pa taisno uz zemes. Njā. Kamēr nauda nav aizgājusi pati savus ceļus.

Un mani sniega kaķi ir tik sasodīti jauki. Māsa teica, ka izskatoties pēc rāceņiem, bet nu - hei - neuzskatu, ka tas ir slikti. Paši resni, bet astītes kā... nu... rāceņiem. Pie tā arī paliksim.

Labrīt! Nē, nu jau vakar.
Tātad - mazais bērns atgriežas pie sen pārbaudītām vērtībām. Laiks tā kā ir pagājis, priecājos, ka neesmu šo vietiņu zaudējusi. Nu jau protu rakstīt lielos burtus un "it kā" - atsevišķi. Congrats, bro.
Un iemācījos taisīt smuku lapiņu! (acīm laimē mirdzošām) Pareizāk sakot, iemācījos, kā to izdarīt. Pati darīšana vēl ir priekšā.
Jā, šīs laikam būs manas īstās mājas. Laikam gan.
Ļoti patika vārdi "Tava dzīve, sadirstā un veltā". Nu gluži kā ķirsītis uz manām pēdējā laika prātulu grēdām. :D