Tāda pretīga sajūta. Vai tiešām varētu būt tā, ka saēdos jēlu gaļu? Mind blowing.
Gribas sēdēt uz astes un neko nedarīt. Apskaužu kaķi.
Morāli valsēju pie Hedvigas. Tāda savāda diena.
Un skolā reizi pa n-tajiem mēnešiem gandrīz dabūju pa ādu. Nepatīk man tā sajūta. Neiešu vairāk, ha ha. Joks.

Un jā. Vēl tikai rītdiena un tad valsēšu ne tikai morāli. In your face, jūs, piektdienas strādnieki. :) Ups, gribēju teikt - veiksmītes.

Un, un, un. Eh, atkarība.

Satriecoši satraucoši.
Beidzot tiku pie iespējas pēc kārtīga miega pierīties pēc labākās sirdsapziņas.
Trips no Rix uz mājām bija smags. Vakar vispār bija smagi, uz skolu neaizgāju, pēc tam mazliet mocīja sirdsapziņas pārmetumi. Bet nu - ko padarīs.

Zināma lieta.

Un beidzot arī man tika veltīts apzīmējums "hipsters". Nesaprotu, par ko visi tā cepas, ka nav, nav, pacel asti, salej atpakaļ, khe.

Ir auksti, tējai nav cukura, darba nav un mācīties negribas. Vajadzētu visu salikt pa plauktiņiem, bet nezinu, ar ko sākt.

Abi ar kaķi sēžam un šūpojam kājas pār gultas malu. Baiss sagurums un kaut kāds kreņķis mazliet.

Un cik labi tomēr ir tad, kad tev ir mazliet laika pašam sev.

Sešos no rīta glāze pateica "tinkš". Ar to arī viņas dienas bija skaitītas.

Varētu teikt, ka šodien no sevis izslēpoju velnu, bet tā nebūtu gluži taisnība. Jau kuro dienu klausos tikai Кино.

Noskaņojums uz jautājuma zīmes. Nezinu, nevaru, negribu zināt? Kaut kā viens. Šoreiz ne divi, ne arī pusotrs. Un it kā jau nav slikti. Bet.

Mazais piektdienas vakars prom no baciļainā dižciema. Jūtos manāmi dzīvāka, ja neskaita vēlmi papildus pakašņāties vecās skolas mapēs un to savādo dziru uz mana galda. Bet nu - hei - ko padarīs.

'Un vēl viņš teica pasaulei...'

He. Kopš pārinstalēšanas mans mazais vilciņš beidzis pat gaudot. Taisnību sakot, neatceros, kad pēdējoreiz šamējais būtu bijis tik kluss. Un ātrs.

Toties varu no jauna izspēlēt Crusader'u, boo-yah.

Nē, bet patiešām. Dziļi iekšēji raudu.

Pēkšņi uznāca tā pati "vecā labā" sajūta, ka dzīvoju ne tajā laikā. Bet nu ko tur daudz, kā dzīvoju savu dzīvi, tā biju.

["eju kur un kāds gribu"]

Šodien atkal paķēra uz latviešiem.
Bāc, visas labās grupas ir izjukušas, visi labie mūziķi ir beigti. Labi, čīkstu. Ir jau vēl ko klausīties laikam.

Varbūt problēma ir tajā, ka pašreiz nespēju izteikt savu pāri plūstošo prieku par to, cik krāsaina var būt dzīve. /Tas bija bez sarkasma, starp citu/
_______________
Punkts, iekavas, komats, norobežojums. Ja viss būtu tā, kā tas ir, būtu viena vienīga taisne.

Fascinējos par "Mātesbrālim Albertam". Tās balsis, eh!

Un jā, un jā, un jā. Radošās izpausmes. Laikam gan. Mājās ir labi. Sesija finito.

Skaņa, smarža un attēls. Un mazliet komunikācijas. Miers. Un cilvēkiem labs prāts. Apmulsums.

Sesija iet uz otru galu. Tāpat kaut kāds nemiers. Kaut kas visu laiku jaucas pa galvu, tiesa, šāda parādība nav nekas jauns, tas ir visnotaļ hroniski. Hmm.

Ja rītdienas braucēji kavēsies vēl kaut par stundu, es viņiem pretī nevis aiziešu, bet aizvelšos. Ar visu manu apņēmību un zobu tīrīšanu sešos, mani pierunāja uz kārtējām ēšanas orģijām.

Ak jele, jāiet bija tas bluķis pavilkt. Vismaz kāda fiziskā nodarbe šajā ēšanas maratonā.

Citādi neko, ar māsu rauju vaļā 94.gada spēlītes, šaujam tanciņus, ka prieks. Tad vēl jāpadanco vakara dancis, jāatrod kāda sviestaina grāmata jautrajām nakts izpriecām (būtu bijusi apgrēcība teikt "jautrās nakts jautrības", khe) un ar sakostiem zobiem jāpabeidz pēdējās divas darba lapaspuses. Lai pacilātā omā ķertos klāt nākamā darba 20, woohoo!

Bet ko nu tur daudz. :3

Ja tā labi padomā, nomirt, aizrijoties ar apelsīnu, būtu diezgan muļķīgi.

Lielās lietas tā kā apdarītas. Parādā nevienam neesmu, neviens nav parādā man. Darbs ir, morālie kaitējumi +/- izlīdzināti, plāni ir, nekas nenotiek "aiz neko darīt".

Un tomēr šausmīgs nemiers. Tāds kā tramīgums. Sajūta, ka tūlīt kaut kas noies greizi.