Sesija iet uz otru galu. Tāpat kaut kāds nemiers. Kaut kas visu laiku jaucas pa galvu, tiesa, šāda parādība nav nekas jauns, tas ir visnotaļ hroniski. Hmm.

Ja rītdienas braucēji kavēsies vēl kaut par stundu, es viņiem pretī nevis aiziešu, bet aizvelšos. Ar visu manu apņēmību un zobu tīrīšanu sešos, mani pierunāja uz kārtējām ēšanas orģijām.

Ak jele, jāiet bija tas bluķis pavilkt. Vismaz kāda fiziskā nodarbe šajā ēšanas maratonā.

Citādi neko, ar māsu rauju vaļā 94.gada spēlītes, šaujam tanciņus, ka prieks. Tad vēl jāpadanco vakara dancis, jāatrod kāda sviestaina grāmata jautrajām nakts izpriecām (būtu bijusi apgrēcība teikt "jautrās nakts jautrības", khe) un ar sakostiem zobiem jāpabeidz pēdējās divas darba lapaspuses. Lai pacilātā omā ķertos klāt nākamā darba 20, woohoo!

Bet ko nu tur daudz. :3

Ja tā labi padomā, nomirt, aizrijoties ar apelsīnu, būtu diezgan muļķīgi.