Tāda pretīga sajūta. Vai tiešām varētu būt tā, ka saēdos jēlu gaļu? Mind blowing.
Gribas sēdēt uz astes un neko nedarīt. Apskaužu kaķi.
Morāli valsēju pie Hedvigas. Tāda savāda diena.
Un skolā reizi pa n-tajiem mēnešiem gandrīz dabūju pa ādu. Nepatīk man tā sajūta. Neiešu vairāk, ha ha. Joks.

Un jā. Vēl tikai rītdiena un tad valsēšu ne tikai morāli. In your face, jūs, piektdienas strādnieki. :) Ups, gribēju teikt - veiksmītes.

Un, un, un. Eh, atkarība.

Mazais piektdienas vakars prom no baciļainā dižciema. Jūtos manāmi dzīvāka, ja neskaita vēlmi papildus pakašņāties vecās skolas mapēs un to savādo dziru uz mana galda. Bet nu - hei - ko padarīs.

'Un vēl viņš teica pasaulei...'

He. Kopš pārinstalēšanas mans mazais vilciņš beidzis pat gaudot. Taisnību sakot, neatceros, kad pēdējoreiz šamējais būtu bijis tik kluss. Un ātrs.

Toties varu no jauna izspēlēt Crusader'u, boo-yah.

Lielās lietas tā kā apdarītas. Parādā nevienam neesmu, neviens nav parādā man. Darbs ir, morālie kaitējumi +/- izlīdzināti, plāni ir, nekas nenotiek "aiz neko darīt".

Un tomēr šausmīgs nemiers. Tāds kā tramīgums. Sajūta, ka tūlīt kaut kas noies greizi.