Tik aizņemta nedēļa sen nav bijusi. Viss notiek, visi kaut ko dara, plēšas, ņemas, mēģina piebeigt pēdējo, lai ar vieglu sirdi varētu placināt dīvānus un stumt ģīmī labumus. Bet ne par to ir šis stāsts.

Jā, bet par ko tad?.. Ehm, pazuda doma.

Jūtos nereāli veiksmīga, patiesībā. Ceturtdien pakāsu maku, vakar aizgāju uz to pašu iestādi un - pavei! - tiešām bija pie viņiem. Un tur bija arī nauda. Eķ, labi, ka māsa pierunāja tomēr doties ostīt gaisu vakar.

Un jā - es nevaru vairāk kā noteiktu dienas daļu pavadīt kopā (vienā telpā) ar cilvēkiem. Es nevaru kāpt pāri savām vajadzībām tik lielā mērā. Man vajag to privātumu. Lai nu kā, tas nu ir garām, varu sēdēt savas istabas savu durvju savā pusē. Laimīte. Nesaprotu, kā koju laikos varēju tā - tik... nu jā.

Un jaukie cilvēki turpina būt jauki. Daži tiek pie darba, dažiem sākas brīvdienas, citi atkal iet ostīt gaisu. Tiku pie hipiju piparkūkas. Peace!

Kāds man ir pielipinājis iesniņu. Tik ļoti not cool.

Nogulēju krietnas desmit stundas, bet - uh! - varētu gulēt vēl un vēl. Šodien labprāt nekur neietu. Bet nedrīkst taisīt parādus, tas nu ir tiesa.

Kaķis maisa visu brokastu padarīšanu. Nepietiek, ka lai tiktu līdz virtuvei vien, vari nolauzt kātus, tagad nākas cīkstēties par tiesībām uz ēšanu kā tādu. Nē, tikko apvainojās un notinās. Un atnesa kaut kādu drazu, lai pārmetoši "celtu" man to priekšā.

Nezinu, ko tas nozīmē. Bet izklausās labi.
Sadzēros pienu un saēdos riekstus. Tagad tāda sāļa sajūta. Un kaķi iecienāju. Ne jau ar riekstiem. :p

Es: :3 <= high face
Katrīna: nope, your face

Nu kaut kā tā šodien mani varētu arī raksturot. Ko gan vēl lai vēlas no cilvēka, kas nevar laikus pamosties (ehm, izlīst no gultas) uz lekcijām, kas sākas pustrijos?

Tā ļoti pozitīvi. Ceturtdien sarunājām doties baudīt Bērnības Milicijas skaņas iekš Depo. Nav jau kādu brīdi tur būts. Es gribu, es gribu, es gribu. Uh. Bet man kājās rōzā čības (no offence, man), tā ka - sieviete, saņem sevi rokās un ķeries pie lietas. Vai atliec visu uz rītdienu. :3

A: champagne. Un protams, ka to tā neizrunā, bet nu - hei - izrādās, ka var arī tā. Daži.

Nesen no uni. Šodiena bija skaista ar visu to, ka izlīdām ārā pēdējā brīdī, labi vismaz, ka paspēju iemesties dušā. Un labais cilvēks uztaisīja ko kožamu. Uh, jau gaidu vakaru ar karstvīna orģijām. Un man galīgi vienalga, ka tas visiem pašreiz topā.

Kas tā par lietu - tiklīdz centies tikt vaļā no kāda kaitīga ieraduma, visa pasaule ir gatava sasolīt zelta kalnus, lai tikai apņēmība izčākstētu? Kas tad tā par dzīvi? Nu labi, nē. Un nekādas apņēmības arī man nebija, tikai izmantoju mirkli, kad negribas. Nesūdzos. It's cool.

Beidzot pagādāju ingveru. Sen jau taisījos, nu jau tā kā esmu nobriedusi. Šo vakaru veltīšu savai mīļotajai piena pakai, ingvera tējai un gramatikai. Un ja labi paveiksies (hei - kad apniks grammar'u urbt), jāpašķūrē zināšanu takas UK vēsturē. Man visi tie karalīši galīgi sajukuši.

es agrāk biju daudz, daudz savādāka :( laikam jau tā burzīšanās tautās tomēr ir mani krietni vien pieslīpējusi, kaut gan daži asumiņi man tīri labi patika. pat pietrūkst. agrāk bija kaut kādas dziļas domas, pārdzīvojumi, iespējams, ka pat lieki, bet tie tomēr mani uz kaut ko motivēja. ātri uznāca un ātri pārgāja. tagad var notikt viena maza ķibelīte, kāds mīļš cilvēks ne tā uz mani paskatījies, un man jau diena sabojāta. pat ne diena, bet vairāk - tas laiks un telpa, kas tobrīd ir ap mani. pēkšņi kaut kas aiziet ciet un tā arī kāds brīdis paiet - mute ciet un acis vaļā, mati pa gaisu un jo vairāk nākas smaidīt, jo vairāk pašai sevis žēl, jo vairāk to jūtu kā uzupurēšanos un - līdz ar to - jo mazāk nosodāmi man tas šķiet. un vispār, pēdējā laikā manas prasības ir aprobežojošās ar diezgan vienkāršām lietām, agrāk es tādu dzīvi būtu ja ne nosodījusi, tad vismaz šķībi paskatījusies gan. pārāk pašapmierināti. paēd, paguli, pamācies, šad tad iedzer un pabučojies. ehhh... bet varbūt tur cita vaina. es nesaku, ka man tagad ir slikti, vienkārši tik bieži liekas, ka ES TAČU VARU LABĀK. pie velna, protams, ka varu. kāpēc tad nedaru? kas to lai zina. vakar tik stulba sajūta bija. kā sacīt jāsaka - nu patiešām stulbs pa visu seju. bet nevarēju neko izdarīt, zināju, kas jādara, bet nevarēju saņemties. tā jau nesmuki. kāds gan tur iespaids vairs var rasties, miera traucēklis, nervu kamols, aiii. bet tu sēdi kā iemiets un smaidi. jānudie, muļķīgi. bet tas jau ir garām, cerams, ka nākamreiz tā nebūs. jāsaņemas. agrāk par sevis uzlabošanu vien domāju. tagad kaut kādas materiālās vērtības un antivērtības visu gribu atņēmušas, nav ko elpot, prieks ar tik vienkārši vairs nenāk, par ko tikai agrāk smiekli nenāca! un bija pilnīgi vienalga, ko citi domā. tas gan, par laimi, nav mainījies. citādi jau uz vecumu par galīgu cirvi paliktu. lai es uztrauktos par katru reizi, kad man pieduras? hah. bet skumji ir tas, ka citi tā uztraucas par nenozīmīgām lietām. un man liek justies vainīgai, ka man ir vienalga. ka es neizplūstu asarās, ka neeju sūdzēt savas bēdas, ka man patīk tas, ko es daru... tizli, bet tā nu tas ir. man ir grūti sev blakus paciest nomāktus cilvēkus, ja es neko viņu labā nevaru darīt un - jo īpaši - ja viss viņu pret pasauli krātais aizvainojums gāžas pār manu galvu. mani nav viegli nokaitināt, pareizāk sakot - novest, bet ir cilvēki, kam ir skills šajā ziņā. es gan pati ar, protams, neesmu eņģelītis, bet es vismaz cenšos savas nebūšanas uz citiem neizgāzt.

"reālās dzīves pesimistisks noliegums, tīksmināšanās par norieta skaistumu [...]" ojopatebefene, izrādās, es esmu dekadents. īstenībā nekas pārsteidzošs tas nav. šodien atkal diena a la saldskābā, kaut kā tā sakāpinātā sabiedrības interese par visām tām sirsniņām un bučošanos un nenoliegsim - arī apkārtējo cilvēku neģēlīgās izdarības, visu padara vēl grūtāk panesamu. rodas doma: kas man ir par vainu, ka es vienmēr "sasitos" ar nepareizajiem cilvēkiem? :D ārišķīgi, egoistiski, pilnīgi pretēji manai Mātes Terēzas būtībai :D (man vēl tikai divus spārniņus un būšu mazs eņģelītis) labi vismaz, ka nekad nezaudēju spēju pasmieties pašai par sevi. ir lietas, kas nekad neapnīk. atkal jau sagribējās kaut ko.. skaistu. īpašu. nezinu pat. manai divvientulībai ar sevi nekas netraucē un varbūt tieši tas ir iemesls tam, ka man šķiet - kaut kas nav kārtībā. un galva arī tik nežēlīgi sāp. kā sacīt jāsaka - ja reiz sūdzos, tad sūdzos daudz.

tāda iedvesma sen nav bijusi. "draugi" jau pārpludināti ar manis drukātu sviestu par mana pašreizējā stāvokļa nožēlojamību un par to, ka apkārtējie ir tādi muļķi, ka mani nesaprot, pat ja cenšas. itkā cenšas. bet tas nu tā. zinu, ka Ziedonim bija ļoti jauks dzejolis (epifānija?) par to, ka savi mīnusi jāpatur pie sevis un pasaulē var rādīties tikai ar smaidā atieztu ģīmi. atceros laikam tāpēc, ka literatūra man bija pēc latviešu valodas, kurā es jutos dziļi stumta kauna peļķē sakarā ar savu nezināšanu. lai kādu jautājumu man arī uzdeva, neko vairāk par klusēšanu izspiest nevarēja. degradējos? nu jau vairs itkā nē. varbūt šīs ir tās sekas? jā, mīļie cilvēki, ar tādām lietām ir jābūt uzmanīgam. atkal novirzījos no tēmas. tātad, kamēr tika apspriesta Ziedoņa (sazin kāpēc visu laiku sanāk uzrakstīt bez 'e') pozitīvā ietekme uz letiņu literatūru, es darīju to, kas man padodas vislabāk - brīvais kritiens, šajā gadījumā - taisni grāmatā iekšā. nezinu gan, vai mana iekšējā pasaule paspēja bagātināties, jo manus dižos un cildenos pašizziņas ceļus traumēja nelaikā atskanošs zvans, bet tagad vismaz es kārtējo reizi esmu pārliecināta par to, ka esmu.. VELNS AR ĀRĀ! ko es esmu izdarījusi! eh. nu kāpēc man tā prasījās atriebties, attiecībā uz personisku apvainojumu? varu saderēt, ka mana voodoo lellīte jau deg zilās liesmās, tiesa, no agrāk iegūtajiem ievainojumiem šī divkāja dzīve jau tā bija briesmās, tāpēc - iespējams - šāda nāve tam ir humānāka nekā mūžīga mocīšana pa mazam gabaliņam. ar to es gribēju pateikt, ka man ir žēl, bet no otras puses - vienalga, un tagad man gribētos atbrīvoties no vēl pāris atmiņām. starp citu, vakar tika iesvētīts pavasaris. tik dīvaini. man šķiet, ka ampulas brīvā dabā ir jau aizmirsts jēdziens - nekā. viss ir tāpat kā agrāk, tikai... savādāk. neko darīt. un laikam labi vien ir, ka tā, citādi tāda malstīšanās uz vietas vien iznāktu. nav labi, ne vienam, ne otram - lūk, tas ir kompromiss. toties visi mēs esam līdzvērtīgi. gribas, lai būtu labi. un ne tikai man. bet vienmēr kaut kā sanāk atlikt un atlikt un atlikt, jau esi aizmirsis, ko gribēji izdarīt, un tad kāds augstāks spēks kā lopiskam kaķim neizdarīto piebāž pie deguna pašā sliktākajā brīdī. un tu skrien atkal, līdz pagursti un pieļauj vienas un tās pašas kļūdas, piebilstot, ka tā jau nu būs pēdējā reize. tak nebūs. un mēs visis to zinam. kaut kā sāka ēst gribēties, barības meklējumos neesmu devusies kopš skolas pusdienām un labi vien ir, citādi jūtu, ka nonākot labā maizē, esmu sākusi uzkrāt to, kas man nemaz nav vajadzīgs. miedziņš arī sanāca, bet slinkums iet uz gultu. turklāt vēl zobi būtu jāiztīra un varbūt pat jāsaņemas nomazgāties. itkā jau nebūtu nemaz tik sarežģīti, bet, ko lai saka. laikam eju. a to jau skaipā kaut kas sāk pīkstēt.

tātad, rītvakar jau Žetonnieks. kaut kā negaidīti ātri viss notika, nu jau esmu vairāk nekā pusē, kaut kā pat mazliet žēl paliek, visvairāk jau tā, ka prātā nāk domas iz "ko tikai es neesmu palaidusi garām" un atkal jau tāds kā žēlas vilka gaudas uz mēnesi par to, ka nekas un neviens nav tāds, kādu es to vēlētos redzēt, precīzāk sakot - es mēģinu cilvēkos saskatīt to, kā viņiem nemaz nav vai pievērt acis uz negatīvo. beigās tāpat nekas vairāk par smagu aplauzienu un negulētām naktīm nesanāk. acīmredzot, man ir "jāpārvērtē vērtības", kā ne pārāk sen reklāmā kāds murmulēja. atliek priecāties, ka man ir labi attīstīta fantāzija. vismaz kāds mierinājums šajā pasaulē, kur nereti liekas, ka viss ir vērsts uz to, lai tevi bez liekām pārrunām, ar seju dubļos, iegrūstu dzīves skarbajā realitātē.

Es arī gribu to lapiņu tādu smuku uztaisīt, bet man acīmredzot vēl skillu nav tik daudz. Atceros, kā nozūmēju visus savus viedos uzstādījumus ar vienu nejauku nodevīgās peles klikšķi :D Bet tas nu tā, galvenais taču esot saturs.