tātad, rītvakar jau Žetonnieks. kaut kā negaidīti ātri viss notika, nu jau esmu vairāk nekā pusē, kaut kā pat mazliet žēl paliek, visvairāk jau tā, ka prātā nāk domas iz "ko tikai es neesmu palaidusi garām" un atkal jau tāds kā žēlas vilka gaudas uz mēnesi par to, ka nekas un neviens nav tāds, kādu es to vēlētos redzēt, precīzāk sakot - es mēģinu cilvēkos saskatīt to, kā viņiem nemaz nav vai pievērt acis uz negatīvo. beigās tāpat nekas vairāk par smagu aplauzienu un negulētām naktīm nesanāk. acīmredzot, man ir "jāpārvērtē vērtības", kā ne pārāk sen reklāmā kāds murmulēja. atliek priecāties, ka man ir labi attīstīta fantāzija. vismaz kāds mierinājums šajā pasaulē, kur nereti liekas, ka viss ir vērsts uz to, lai tevi bez liekām pārrunām, ar seju dubļos, iegrūstu dzīves skarbajā realitātē.