24 WHORES IN THE ROOM NEXT DOOR
24 WHORES AND I NEED MORE

Plašinu savus apvāršņus. Starp citu, plānoju veikt eksperimentu - viens ieraksts bez liekvārdības. CAN-NOT-RESIST!

Visu dienu nogulēju, tagad lielie brīnumi un sēdēšana uz astes. Sasodīts, atkal ignorēju vēstules. Un tāaa negribas strādāt. Negribas pat pabeigt iesākto "pašapliecināšanās" darbu, lai beidzot savu apkārtējo vidi varētu savākt.

Riebjas, ka ar saviem plāniem lēkāju kā... nu es pat nezinu. Iesāc kaut ko vienu, prātā jauna ideja, to atcel, galu galā - ko iesāc, tas jāpabeidz, bet nu... Nevelk mani vairs. Būtu gan jādomā par manu konta saturu, bet arī tas netīkas. Galvenais, ka dzīvoklis nomaksāts.

Vismaz piere vairs nesāp. Ienesties stendā tā vietā, lai vienkārši un jauki noģībtu, varu tikai es. Win.

Nu re. Un tomēr saņēmos. Pēc divu mēnešu klusēšanas un kārtējā "esmu tik liela savās biksēs". :) Gribējās jau sākt no nulles (un pieļaut tās pašas kļūdas), bet nu - nav lemts, laikam jau.
Kopš šīs dienas būšu atkal saulstariņš.

Izsortēšu savas mapes un tad jau.. jā. :3

Nu re.
Mana produktīvā diena. Par daudz, mazliet par daudz. Mans mākslinieciskais izpildījums iesūkāja nereāli.

Stulbie vilcieni.
Stulbais fakts, ka - ne viens, ne divi.

Latiņa sev mazliet par augstu, citus kaut uz rokām nēsā.

Stulbie cilvēki, kas dzīvo kā pagadās, kuri nedomā. Apskaužami.

Cenzūru. Mazliet. Pārāk virspusēja saskarsme, tiesa, vairākumā gadījumu nekas vairāk arī nespīd. Neinteresē. Drīkst neteikt neko.

Stulbie cilvēki, par kuriem ir jāuztraucas. Varbūt tomēr jāmet visa tā nopietnā muļķošanās pie malas.
Un jā - stulbā situācija. Kā vienmēr. Mūžīgais "gan jau". Gribētos spēt lepni nobļauties - nu i nah, bet kaut kā nesanāk.

[2008.12.01. 2:06:47] me says: principā - dzīvo kā pagadās, kamēr sākas problēmas?
[2008.12.01. 2:06:58] me says: vismaz es to sapratu tā.
[2008.12.01. 2:07:09] he says: vot jaa, tieshi to es arii gribeeju pateikt
[2008.12.01. 2:07:33] me says: mums galīgi nav pa ceļam.

Pasaule, to esi sick.
Vismaz šovakar.

Tāda pretīga sajūta. Vai tiešām varētu būt tā, ka saēdos jēlu gaļu? Mind blowing.
Gribas sēdēt uz astes un neko nedarīt. Apskaužu kaķi.
Morāli valsēju pie Hedvigas. Tāda savāda diena.
Un skolā reizi pa n-tajiem mēnešiem gandrīz dabūju pa ādu. Nepatīk man tā sajūta. Neiešu vairāk, ha ha. Joks.

Un jā. Vēl tikai rītdiena un tad valsēšu ne tikai morāli. In your face, jūs, piektdienas strādnieki. :) Ups, gribēju teikt - veiksmītes.

Un, un, un. Eh, atkarība.

Tomēr nespēju pretoties šim kārdinājumam.
Lietas nav izdarītas, laika par maz, dzīve par īsu un tik daudz ko gribas. Toties pačīkstēt vienmēr var.

Njā. Vismaz nokritušas iepriekšējās birkas. No vienas puses labi. No otras puses - sajūta, ka nezini vairs vispār neko. Nepazīsti, neatpazīsti, liec pa fragmentiem, bet pie lielās bildes tā arī netiec. Gribētos citēt Jūdas Grašus, bet nē - šoreiz tā sajūta nav tāda.

Šodien vismaz ir (bija) enerģija un vēlēšanās kaut ko darīt. It kā jau nekas tāds - nekas jauns, neticami satriecošs.

Un tomēr. Tāda maza laimīte, smiekliņš pašai nāk. Vienkārši diena.
Nezinu, ko vispār gribēju pateikt. Zinu, ka gribējās kaut ko pateikt.
Bet te laikam vairāk tāds par un ap sanāca. Nevermind. :)

Tikko redzēju tādas šausmas, ka viss dzērums momentā pazuda. Nu ko, tad jau atliek vairs tikai duša un beidzot sākt skolai vākties. Brrrr.

Sliktas ziņas viena pēc otras. Sliktas ziņas, kur vien skaties.
Nē, ar "būs labi" šoreiz neizlīdzēties.
Jūtos kā uz paplātes. Jūtos kā uz delnas.