es agrāk biju daudz, daudz savādāka :( laikam jau tā burzīšanās tautās tomēr ir mani krietni vien pieslīpējusi, kaut gan daži asumiņi man tīri labi patika. pat pietrūkst. agrāk bija kaut kādas dziļas domas, pārdzīvojumi, iespējams, ka pat lieki, bet tie tomēr mani uz kaut ko motivēja. ātri uznāca un ātri pārgāja. tagad var notikt viena maza ķibelīte, kāds mīļš cilvēks ne tā uz mani paskatījies, un man jau diena sabojāta. pat ne diena, bet vairāk - tas laiks un telpa, kas tobrīd ir ap mani. pēkšņi kaut kas aiziet ciet un tā arī kāds brīdis paiet - mute ciet un acis vaļā, mati pa gaisu un jo vairāk nākas smaidīt, jo vairāk pašai sevis žēl, jo vairāk to jūtu kā uzupurēšanos un - līdz ar to - jo mazāk nosodāmi man tas šķiet. un vispār, pēdējā laikā manas prasības ir aprobežojošās ar diezgan vienkāršām lietām, agrāk es tādu dzīvi būtu ja ne nosodījusi, tad vismaz šķībi paskatījusies gan. pārāk pašapmierināti. paēd, paguli, pamācies, šad tad iedzer un pabučojies. ehhh... bet varbūt tur cita vaina. es nesaku, ka man tagad ir slikti, vienkārši tik bieži liekas, ka ES TAČU VARU LABĀK. pie velna, protams, ka varu. kāpēc tad nedaru? kas to lai zina. vakar tik stulba sajūta bija. kā sacīt jāsaka - nu patiešām stulbs pa visu seju. bet nevarēju neko izdarīt, zināju, kas jādara, bet nevarēju saņemties. tā jau nesmuki. kāds gan tur iespaids vairs var rasties, miera traucēklis, nervu kamols, aiii. bet tu sēdi kā iemiets un smaidi. jānudie, muļķīgi. bet tas jau ir garām, cerams, ka nākamreiz tā nebūs. jāsaņemas. agrāk par sevis uzlabošanu vien domāju. tagad kaut kādas materiālās vērtības un antivērtības visu gribu atņēmušas, nav ko elpot, prieks ar tik vienkārši vairs nenāk, par ko tikai agrāk smiekli nenāca! un bija pilnīgi vienalga, ko citi domā. tas gan, par laimi, nav mainījies. citādi jau uz vecumu par galīgu cirvi paliktu. lai es uztrauktos par katru reizi, kad man pieduras? hah. bet skumji ir tas, ka citi tā uztraucas par nenozīmīgām lietām. un man liek justies vainīgai, ka man ir vienalga. ka es neizplūstu asarās, ka neeju sūdzēt savas bēdas, ka man patīk tas, ko es daru... tizli, bet tā nu tas ir. man ir grūti sev blakus paciest nomāktus cilvēkus, ja es neko viņu labā nevaru darīt un - jo īpaši - ja viss viņu pret pasauli krātais aizvainojums gāžas pār manu galvu. mani nav viegli nokaitināt, pareizāk sakot - novest, bet ir cilvēki, kam ir skills šajā ziņā. es gan pati ar, protams, neesmu eņģelītis, bet es vismaz cenšos savas nebūšanas uz citiem neizgāzt.

"reālās dzīves pesimistisks noliegums, tīksmināšanās par norieta skaistumu [...]" ojopatebefene, izrādās, es esmu dekadents. īstenībā nekas pārsteidzošs tas nav. šodien atkal diena a la saldskābā, kaut kā tā sakāpinātā sabiedrības interese par visām tām sirsniņām un bučošanos un nenoliegsim - arī apkārtējo cilvēku neģēlīgās izdarības, visu padara vēl grūtāk panesamu. rodas doma: kas man ir par vainu, ka es vienmēr "sasitos" ar nepareizajiem cilvēkiem? :D ārišķīgi, egoistiski, pilnīgi pretēji manai Mātes Terēzas būtībai :D (man vēl tikai divus spārniņus un būšu mazs eņģelītis) labi vismaz, ka nekad nezaudēju spēju pasmieties pašai par sevi. ir lietas, kas nekad neapnīk. atkal jau sagribējās kaut ko.. skaistu. īpašu. nezinu pat. manai divvientulībai ar sevi nekas netraucē un varbūt tieši tas ir iemesls tam, ka man šķiet - kaut kas nav kārtībā. un galva arī tik nežēlīgi sāp. kā sacīt jāsaka - ja reiz sūdzos, tad sūdzos daudz.

tātad, rītvakar jau Žetonnieks. kaut kā negaidīti ātri viss notika, nu jau esmu vairāk nekā pusē, kaut kā pat mazliet žēl paliek, visvairāk jau tā, ka prātā nāk domas iz "ko tikai es neesmu palaidusi garām" un atkal jau tāds kā žēlas vilka gaudas uz mēnesi par to, ka nekas un neviens nav tāds, kādu es to vēlētos redzēt, precīzāk sakot - es mēģinu cilvēkos saskatīt to, kā viņiem nemaz nav vai pievērt acis uz negatīvo. beigās tāpat nekas vairāk par smagu aplauzienu un negulētām naktīm nesanāk. acīmredzot, man ir "jāpārvērtē vērtības", kā ne pārāk sen reklāmā kāds murmulēja. atliek priecāties, ka man ir labi attīstīta fantāzija. vismaz kāds mierinājums šajā pasaulē, kur nereti liekas, ka viss ir vērsts uz to, lai tevi bez liekām pārrunām, ar seju dubļos, iegrūstu dzīves skarbajā realitātē.

Tik maz tā prieciņa un to pašu sabojā. :( nelietība. Virtuālā pasaule pati par sevi ir kaitīga cilvēkam - tā ir papildus cīņa par vietu zem saules. Nekādas cieņas pret otra cilvēka personīgo rīcības brīvību un nekāda atbalsta, kad tas ir nepieciešams. Bet šoreiz gan ne par virtuālo pasauli, realitāte ir vēl nejaukāka. Kad liekas, ka tu vienīgais esi mēslos līdz ausīm, riebīgākais, kas vien var būt, ir ne tikai tas, ka neviens neliekas ne zinis, bet vēl arī palielās ar to, cik viņiem labi. Un tā nav izslavētā latviešu skaudība...