Ja tā labi padomā, nomirt, aizrijoties ar apelsīnu, būtu diezgan muļķīgi.

Lielās lietas tā kā apdarītas. Parādā nevienam neesmu, neviens nav parādā man. Darbs ir, morālie kaitējumi +/- izlīdzināti, plāni ir, nekas nenotiek "aiz neko darīt".

Un tomēr šausmīgs nemiers. Tāds kā tramīgums. Sajūta, ka tūlīt kaut kas noies greizi.

Tik aizņemta nedēļa sen nav bijusi. Viss notiek, visi kaut ko dara, plēšas, ņemas, mēģina piebeigt pēdējo, lai ar vieglu sirdi varētu placināt dīvānus un stumt ģīmī labumus. Bet ne par to ir šis stāsts.

Jā, bet par ko tad?.. Ehm, pazuda doma.

Jūtos nereāli veiksmīga, patiesībā. Ceturtdien pakāsu maku, vakar aizgāju uz to pašu iestādi un - pavei! - tiešām bija pie viņiem. Un tur bija arī nauda. Eķ, labi, ka māsa pierunāja tomēr doties ostīt gaisu vakar.

Un jā - es nevaru vairāk kā noteiktu dienas daļu pavadīt kopā (vienā telpā) ar cilvēkiem. Es nevaru kāpt pāri savām vajadzībām tik lielā mērā. Man vajag to privātumu. Lai nu kā, tas nu ir garām, varu sēdēt savas istabas savu durvju savā pusē. Laimīte. Nesaprotu, kā koju laikos varēju tā - tik... nu jā.

Un jaukie cilvēki turpina būt jauki. Daži tiek pie darba, dažiem sākas brīvdienas, citi atkal iet ostīt gaisu. Tiku pie hipiju piparkūkas. Peace!

Šodien izbaudīju kaut ko neparastu. Ar visu to, ka darāmā ir līdz acīm, laika - necik, vakars jau klāt un rīt kalni jāgāž - es NESTEIDZOS. Es patīkami pavadīju laiku, neskrienot kā vāvere ritenī. Savā nodabā vilkos no uni uz mājām, mazliet pasmīnēju par tiem briesmīgajiem lāčiem, kas čīgā uz Dzirnavu ielas, es aizgāju uz veikalu, visu kārtīgi izstaigāju un izpētīju. Nevis grābu pirmo, kas pagadās, lai tikai ātrāk tiktu prom. Es paēdu, uztaisīju tēju, parunājos ar U un kaķi, tagad vēl pārskatu virtuālās sarakstes, tad sākšu mācīties. Un ziniet ko? Es neko daudz neesmu zaudējusi. Toties jūtos kā cilvēks.

Kāds man ir pielipinājis iesniņu. Tik ļoti not cool.

Nogulēju krietnas desmit stundas, bet - uh! - varētu gulēt vēl un vēl. Šodien labprāt nekur neietu. Bet nedrīkst taisīt parādus, tas nu ir tiesa.

Kaķis maisa visu brokastu padarīšanu. Nepietiek, ka lai tiktu līdz virtuvei vien, vari nolauzt kātus, tagad nākas cīkstēties par tiesībām uz ēšanu kā tādu. Nē, tikko apvainojās un notinās. Un atnesa kaut kādu drazu, lai pārmetoši "celtu" man to priekšā.

Nezinu, ko tas nozīmē. Bet izklausās labi.
Sadzēros pienu un saēdos riekstus. Tagad tāda sāļa sajūta. Un kaķi iecienāju. Ne jau ar riekstiem. :p

Es: :3 <= high face
Katrīna: nope, your face

Nu kaut kā tā šodien mani varētu arī raksturot. Ko gan vēl lai vēlas no cilvēka, kas nevar laikus pamosties (ehm, izlīst no gultas) uz lekcijām, kas sākas pustrijos?

Tā ļoti pozitīvi. Ceturtdien sarunājām doties baudīt Bērnības Milicijas skaņas iekš Depo. Nav jau kādu brīdi tur būts. Es gribu, es gribu, es gribu. Uh. Bet man kājās rōzā čības (no offence, man), tā ka - sieviete, saņem sevi rokās un ķeries pie lietas. Vai atliec visu uz rītdienu. :3

A: champagne. Un protams, ka to tā neizrunā, bet nu - hei - izrādās, ka var arī tā. Daži.

Nesen no uni. Šodiena bija skaista ar visu to, ka izlīdām ārā pēdējā brīdī, labi vismaz, ka paspēju iemesties dušā. Un labais cilvēks uztaisīja ko kožamu. Uh, jau gaidu vakaru ar karstvīna orģijām. Un man galīgi vienalga, ka tas visiem pašreiz topā.

Kas tā par lietu - tiklīdz centies tikt vaļā no kāda kaitīga ieraduma, visa pasaule ir gatava sasolīt zelta kalnus, lai tikai apņēmība izčākstētu? Kas tad tā par dzīvi? Nu labi, nē. Un nekādas apņēmības arī man nebija, tikai izmantoju mirkli, kad negribas. Nesūdzos. It's cool.

Beidzot pagādāju ingveru. Sen jau taisījos, nu jau tā kā esmu nobriedusi. Šo vakaru veltīšu savai mīļotajai piena pakai, ingvera tējai un gramatikai. Un ja labi paveiksies (hei - kad apniks grammar'u urbt), jāpašķūrē zināšanu takas UK vēsturē. Man visi tie karalīši galīgi sajukuši.

Brrr. Izdevos savās dienišķajās gaitās, secināju, ka šodien laikam ārā mani neizvilinās it nekas. Pat ne plānotā bikšu piedzīšana ar sniegu.

Citādi nav ne vainas. Mazliet auksti, mazliet slikti, bet tas viss ir pārejoši. Un gaidu savu graujošo dīvānu.

...priežu čiekuri katru nedēļu
...priežu čiekuri katru mēnesi
...priežu čiekuri katru gadu
...priežu čiekuri katru gadu desmitu
...priežu čiekuri katru gadu simtu
...priežu čiekuri katru gadu tūkstoti

esiet neuzkrītoši un klusi.

Tik laba sajūta - nedarīt neko. No rīta piebeidzu Oza zemes sāgu, sakārojās palasīt ko sviestainu. Nākamais manā plānā ir Barons Apelsīns ar cepto zvirbuli. Oh, happy day. Bet nu jau drīz būs jāsāk vākt pekelītes, galu galā - pienākums sauc. Un tas nekas, ka rītdiena arī man ir brīva, khe khe.

Un jānoskata dīvāns. Apnicis jau savas miesas mest pa taisno uz zemes. Njā. Kamēr nauda nav aizgājusi pati savus ceļus.

Un mani sniega kaķi ir tik sasodīti jauki. Māsa teica, ka izskatoties pēc rāceņiem, bet nu - hei - neuzskatu, ka tas ir slikti. Paši resni, bet astītes kā... nu... rāceņiem. Pie tā arī paliksim.

Kurš velns lika man pierīties tik vēlu? Bet žēl jau būtu pamest lietas "pusdarītas", ja rīt atkal jālaužas cauri kupenām uz Rīgas pusi, t.i. - jā, tur mani nebaro. Nez, kāpēc? Bet tas lai paliek citai reizei.

Gribu "Binokulāro deju kursus" iz NSRD. Bet nekur nekā. Žēl.

Tagad prātoju - turpināt ar vācu valodu vai noskatīties vēl kādu skarbu filmu. Ne vienu, ne otru īsti negribas. Negribas neko. Un pat lielā gribēšana runāt pārgāja. Un - ak tu vai - Quia Expedit. Nu tikai atliek aizdoties pēc tējas un pasapņot kādu mazu ponija sapnīti.