"Beidz vienreiz visu laiku domāt, ka esi kādam ceļā, ka tu traucē cilvēkus, kas tev līdzās! Ja kādam kaut kas nepatīk, lai sūdzas! Bet, ja sūdzēties nepietiek drosmes, - tā ir viņa paša vaina!" pilnīgi sāp, cik daudz taisnības. mmm, tikko atkal paēdu. aārprāc, šodienas barošanās reizes un reizītes nevar pat izskaitīt. toties jūtos pozitīvi :D *jāaiziet vēl pēc kaut kā* I'm back ^_^ tagad varētu kādam pielipt. 4x4 un labuvakaru. bet, godīgi sakot, visādas nejēdzīgas (vēl nejēdzīgākas nekā parasti) domas pa galvu maisās, pazudis mans skills visu uztver mierīgi, ar prātu un pīpēšanu, visu laiku kaut kāds iekšējs stress, nemiers mani grauž, visādas dziņas un alkas, laikam pavasara vaina :D eķ. auksti palika. un šonakt varu apsolīt, ka atkal nevarēšu aizmigt. (ir nu gan brīnums, trijos dienā pamodās un nu deviņos gulēt ies). sagribējās pašai sev piedurties, bet ar nožēlu jāatzīst, ka sociālu kontaktu trūkuma dēļ man nav bijusi iespēja nostrādāt kaut ko pietiekami muļķīgu. ak, kāda neraža, nāksies iztikt ar kaut ko citu. bet man ir sildāmdzīvniex, tukšs šķīvis un Šūmis, tātad visas iespējas kaut ko izdomāt. ā, un aizmirsu informēt par to, ka esmu "sūmsis". lai ko tas arī nenozīmētu. šodien nav īstais rakstāmais garīgais, visam pieduros virspusīgi un nepārdomāti, neiedziļinos mūsdienu sabiedrības (a)morālajās problēmās un vispār, muļķi te dzenu :D bet man patīk un padodas.

Vakar visu dienu galvā skanēja "When Shadows Grows Longer". vēl viens lirisks hīts. "there's only darkness and death, and I'm here by your side..." mca. skatos, pēdējais ieraksts pirms mēneša. bet jāsaka, ka nekas jauns nav noticis. ņemot vērā faktu, ka pie neta tieku relatīvi maz, esmu izveidojusi veselu emuāru mapi kompī. o jā, tur ir viedas domas, pārsvarā gan tomēr ne tik viedas. :) jau pusgadu vecas muļķības grūti normāli izlasīt, smieties gribas. ko padarīs, tā nu viš' i'. un vispār, šodien īsti nesaprotu, kas par lietu, skolu nogulēju, rīt ar laikam neiešu (itkā jau biju atmetusi šito bastošanas kāri) un rīt laikam jāaizšuj uz MP, tur kaut kāds pasāciens būs. sen nekur neesmu bijusi, bet īstenībā tas nav galvenais. nevermind.. :)

"reālās dzīves pesimistisks noliegums, tīksmināšanās par norieta skaistumu [...]" ojopatebefene, izrādās, es esmu dekadents. īstenībā nekas pārsteidzošs tas nav. šodien atkal diena a la saldskābā, kaut kā tā sakāpinātā sabiedrības interese par visām tām sirsniņām un bučošanos un nenoliegsim - arī apkārtējo cilvēku neģēlīgās izdarības, visu padara vēl grūtāk panesamu. rodas doma: kas man ir par vainu, ka es vienmēr "sasitos" ar nepareizajiem cilvēkiem? :D ārišķīgi, egoistiski, pilnīgi pretēji manai Mātes Terēzas būtībai :D (man vēl tikai divus spārniņus un būšu mazs eņģelītis) labi vismaz, ka nekad nezaudēju spēju pasmieties pašai par sevi. ir lietas, kas nekad neapnīk. atkal jau sagribējās kaut ko.. skaistu. īpašu. nezinu pat. manai divvientulībai ar sevi nekas netraucē un varbūt tieši tas ir iemesls tam, ka man šķiet - kaut kas nav kārtībā. un galva arī tik nežēlīgi sāp. kā sacīt jāsaka - ja reiz sūdzos, tad sūdzos daudz.

tāda iedvesma sen nav bijusi. "draugi" jau pārpludināti ar manis drukātu sviestu par mana pašreizējā stāvokļa nožēlojamību un par to, ka apkārtējie ir tādi muļķi, ka mani nesaprot, pat ja cenšas. itkā cenšas. bet tas nu tā. zinu, ka Ziedonim bija ļoti jauks dzejolis (epifānija?) par to, ka savi mīnusi jāpatur pie sevis un pasaulē var rādīties tikai ar smaidā atieztu ģīmi. atceros laikam tāpēc, ka literatūra man bija pēc latviešu valodas, kurā es jutos dziļi stumta kauna peļķē sakarā ar savu nezināšanu. lai kādu jautājumu man arī uzdeva, neko vairāk par klusēšanu izspiest nevarēja. degradējos? nu jau vairs itkā nē. varbūt šīs ir tās sekas? jā, mīļie cilvēki, ar tādām lietām ir jābūt uzmanīgam. atkal novirzījos no tēmas. tātad, kamēr tika apspriesta Ziedoņa (sazin kāpēc visu laiku sanāk uzrakstīt bez 'e') pozitīvā ietekme uz letiņu literatūru, es darīju to, kas man padodas vislabāk - brīvais kritiens, šajā gadījumā - taisni grāmatā iekšā. nezinu gan, vai mana iekšējā pasaule paspēja bagātināties, jo manus dižos un cildenos pašizziņas ceļus traumēja nelaikā atskanošs zvans, bet tagad vismaz es kārtējo reizi esmu pārliecināta par to, ka esmu.. VELNS AR ĀRĀ! ko es esmu izdarījusi! eh. nu kāpēc man tā prasījās atriebties, attiecībā uz personisku apvainojumu? varu saderēt, ka mana voodoo lellīte jau deg zilās liesmās, tiesa, no agrāk iegūtajiem ievainojumiem šī divkāja dzīve jau tā bija briesmās, tāpēc - iespējams - šāda nāve tam ir humānāka nekā mūžīga mocīšana pa mazam gabaliņam. ar to es gribēju pateikt, ka man ir žēl, bet no otras puses - vienalga, un tagad man gribētos atbrīvoties no vēl pāris atmiņām. starp citu, vakar tika iesvētīts pavasaris. tik dīvaini. man šķiet, ka ampulas brīvā dabā ir jau aizmirsts jēdziens - nekā. viss ir tāpat kā agrāk, tikai... savādāk. neko darīt. un laikam labi vien ir, ka tā, citādi tāda malstīšanās uz vietas vien iznāktu. nav labi, ne vienam, ne otram - lūk, tas ir kompromiss. toties visi mēs esam līdzvērtīgi. gribas, lai būtu labi. un ne tikai man. bet vienmēr kaut kā sanāk atlikt un atlikt un atlikt, jau esi aizmirsis, ko gribēji izdarīt, un tad kāds augstāks spēks kā lopiskam kaķim neizdarīto piebāž pie deguna pašā sliktākajā brīdī. un tu skrien atkal, līdz pagursti un pieļauj vienas un tās pašas kļūdas, piebilstot, ka tā jau nu būs pēdējā reize. tak nebūs. un mēs visis to zinam. kaut kā sāka ēst gribēties, barības meklējumos neesmu devusies kopš skolas pusdienām un labi vien ir, citādi jūtu, ka nonākot labā maizē, esmu sākusi uzkrāt to, kas man nemaz nav vajadzīgs. miedziņš arī sanāca, bet slinkums iet uz gultu. turklāt vēl zobi būtu jāiztīra un varbūt pat jāsaņemas nomazgāties. itkā jau nebūtu nemaz tik sarežģīti, bet, ko lai saka. laikam eju. a to jau skaipā kaut kas sāk pīkstēt.

tātad, rītvakar jau Žetonnieks. kaut kā negaidīti ātri viss notika, nu jau esmu vairāk nekā pusē, kaut kā pat mazliet žēl paliek, visvairāk jau tā, ka prātā nāk domas iz "ko tikai es neesmu palaidusi garām" un atkal jau tāds kā žēlas vilka gaudas uz mēnesi par to, ka nekas un neviens nav tāds, kādu es to vēlētos redzēt, precīzāk sakot - es mēģinu cilvēkos saskatīt to, kā viņiem nemaz nav vai pievērt acis uz negatīvo. beigās tāpat nekas vairāk par smagu aplauzienu un negulētām naktīm nesanāk. acīmredzot, man ir "jāpārvērtē vērtības", kā ne pārāk sen reklāmā kāds murmulēja. atliek priecāties, ka man ir labi attīstīta fantāzija. vismaz kāds mierinājums šajā pasaulē, kur nereti liekas, ka viss ir vērsts uz to, lai tevi bez liekām pārrunām, ar seju dubļos, iegrūstu dzīves skarbajā realitātē.

Tik maz tā prieciņa un to pašu sabojā. :( nelietība. Virtuālā pasaule pati par sevi ir kaitīga cilvēkam - tā ir papildus cīņa par vietu zem saules. Nekādas cieņas pret otra cilvēka personīgo rīcības brīvību un nekāda atbalsta, kad tas ir nepieciešams. Bet šoreiz gan ne par virtuālo pasauli, realitāte ir vēl nejaukāka. Kad liekas, ka tu vienīgais esi mēslos līdz ausīm, riebīgākais, kas vien var būt, ir ne tikai tas, ka neviens neliekas ne zinis, bet vēl arī palielās ar to, cik viņiem labi. Un tā nav izslavētā latviešu skaudība...

marinēti gurķīši, tikko kā iz burkas! kas gan var būt labāks par šo! :D biju jau aizmirsusi, cik garšīgi :D un nē, nevis tie slābanie veikala gurķi, bet kārtīgi, trušni lauku gurķi :D es veselu traktātu par gurķiem varētu sarakstīt :D bet ne jau es vienīgā, gurķiem pat dziesmas veltītas :D

Es arī gribu to lapiņu tādu smuku uztaisīt, bet man acīmredzot vēl skillu nav tik daudz. Atceros, kā nozūmēju visus savus viedos uzstādījumus ar vienu nejauku nodevīgās peles klikšķi :D Bet tas nu tā, galvenais taču esot saturs.

Esmu galīgi zaudējis skillus, drīz pārvērtīšos par piena cīsiņu! Kas tā par lietu, ka mana retā ūdenspīpes rituāla laikā man plaušiņa sāk trīcēt?!
Ak jel.
Tā iet, kad pārāk daudz nodarbojas ar garīgām lietām. Regulārie treniņi atmesti pie malas. Tagad jāiet pēc piena krūzītes, lai nomierinātu nervus. :D
Ar kādām muļķībām tik mūsdienu jaunatne nenodarbojas...