Es biju slimīgs bērns.
Slimošanas kulminācija bija jaunās tūkstošgades sākumā, kad uz pāris mēnešiem pārvācos starp dažādām Latvijas slimnīcām.
Tur es biju ne vien slimīgs, bet arī garlaikots bērns.
Saziņai ar mājām es pirku un tērēju telekartes. Slimnīcu gaiteņos šur tur bija taksofoni, no kuriem varēja piezvanīt uz mājām parunāties. Liela daļa bērnu šajās slimnīcās to nedarīja - pabija nodaļā dažas dienas un devās mājās, kamēr mani jau sanitāres bija iegaumējušas un blakus atlikušas vienu krūzi tējas bez cukura.
Garlaikots bērns agrīnajā pubertātā divtūkstošo sākumā ir garlaikots bērns agrīnajā pubertātā divtūkstošo sākumā.
Protams, ka slavenās deviņi-nulle-deviņi-četri-nulle-četri-nulle-tu-būsi-mans-vergs reklāmas intriģēja. No mājas tālruņa, protams, zvanīt nesadūšojos - šāds ieraksts rēķinā nebija ne ar ko pamatojams.
Bet slimnīcas gaiteņa taksofons bija lieliska un gana anonīma opcija.
Es atceros, kā saspaidīju tās pogas, lieliski apzinoties, ka no trīs latu telekartes lats nupat ir aizgājis nebūtībā šī eksperimenta vārdā. Satraukti gaidīju. Otrā galā klausuli... pacēla.
Es neatceros, ko tālāk teica. Vai "sveiki", vai "hallo", pat ne to, vai balss man likās seksīga. Tipiskā pusaudža mulsumā, kā pieķerts darām blēņas, es klausuli uzreiz arī noliku.
Domāju, ka neesmu vienīgais ar šādu stāstu.
Kāpēc šo visu atceros?
Jo ceturtdaļgadsimtu vēlāk es aizvien sevi šaustu par to, ka man taču bija piecdesmitdeviņas sasodītas sekundes uzzināt TO. Un varbūt saņemt biksītes pa pastu.