Gadu laikā esmu dažādi definējis pieaugšanu.
Jaunībā likās, ka pieaudzis esi tad, kad mājās ir daudz alkohola, arī iesāktas pudeles. Kad šmiga netiek pirkta uz ballīti, bet vienkārši ir; kad netiek izdzerta, jo ir, bet tiek baudīta.
Šodien es to definētu kā stadiju, kurā apzinies uiniversālo bezjēdzību un notiekošā nenozīmīgumu, bet izvēlies dienas beigās nevis doties nekurienē, vienā, otrā vai trešajā šī izteiciena izpratnē, bet atgriezties mājās, dušā ļauties karstajam ūdenim, iet gulēt un rīt atkārtot.
Mēs sapņojām par brīvību, par triekšanos horizontā; mēs sapņojām pārrakstīt stāstus par Dullo Dauku un Sprīdīti ar savām pieredzēm tā, lai tie vairs nebūtu stāsti par lohiem. Mēs sapņojām būt lieliski mūžam - rokenrols un roadtrips, nevis fizio un korvalols.
Un te nu mēs esam. Austiņās ķērc sen nomiris čalis, es skumstu pēc jaunības, bet dzīve tik uzņem apgriezienus.
Rokenrols un roadtrips jau nav miruši. Tik laicīgi kalendārā jāieraksta. Un sākt laicīgāk, lai agrāk var beigt - rīt uz darbu tomēr.