Ja es būtu teātra režisors, visās manās izrādēs pie sienas karātos bises. Un nekad netiktu lietotas.
Ne jau tāpēc, lai mani uzskatītu par oriģinālu. Ne jau tāpēc, lai tantuki starpbrīža bufetē runātu "redzēji, atkal bise!" - "nu ja, bet gan jau atkal nešaus" - "man gan liekas, ka vienreiz jau vajag, neviens tak vairs negaida" /ievieto skaņu, kā no augstās kājas glāzītes tiek izsūkts upeņu balzāms pa virsu pusotrai karotei rasola par četri eiro piecdesmit/.
Nē, tak pofig.
Es tikai gribētu, lai tie, kas skatās citu režisoru filmas/izrādes, nenojaustu turpinājumu, tikai ieraugot rekvizītus kadrā.
Pasaule ir haotiski organizēta struktūra. Kā tie burtu režģi, kuros ieraugi pirmos trīs vārdus un uzzini, kāds būs tavs nākamais gads.
Tikai joks tāds, ka šajā režģī nemaz nav neviena vārda.
Jo tava dzīve būs bardaks. Joprojām un aizvien.