Visa dzīve ir garš ceļš, meklējot iznīcību.
Es sēžu uz lidostas termināļa grīdas, pie geita ir rinda, kas jau sākusi kustēt, bet es vēl spaidu pēdējās pogas, lai, pirms dotos stundu garā lidojumā, kaut kur, kaut kas ieraudzītu ekrānā pareizos cipariņus. Tas ir tik ļoti svarīgi. Un tik ļoti nē.
Es sēžu ar gudru ģīmi bezgalīgā sapulcē, kur mēs lemjam kā un kam tērēt naudu un kādā krāsā būs zaļā poga, nolikta starp trīs paralēlām līnijām, viena no kurām ir perpendikulāra pārējām. Mēs zinām, ka mēs nezinām, vai rīt to pogu vēl vajadzēs, bet mēs baidāmies to skaļi pateikt, jo tas nozīmētu atzīt savas šodienas eksistences bezjēdzību. Sākumā tu cīnies, tad sities pret sienu, un tad tevi pamāca, ka lēmums ir jāpieņem, vienalga kāds, un tad jārīkojas attiecīgi. Un tagad mums būs zila poga par dažiem tūkstošiem nekurienē. Un mums ir vienalga, jo tā nav mūsu nauda, kuru tērējam. Tik ļoti to pogu tur vajag. Pat, ja tomēr nē.
Saleju glāzē negaršīgu, atšālējušos sidru ar pretīgu rauga piegaršu, pieleju tam portvīnu, citronu sulu un minerālūdeni. Dzert var. Iztriecu kā šotu.
Četri bundzinieki piesit ritmu. Mēs iesim, līdz galam, cik tālu vien varēsim, un, tad tik turēt. Apturi mani, ja dzirdi.