Iepazīstoties es meloju par sevi.
Sevišķi, ja iepazīšanās notiek agrā sestdienas rītā, krogā vai bārā un persona, ar ko iepazīstos ir par mani nepieklājīgi jaunāka sievieškārtas būtne.
Es saku, ka esmu rakstnieks.

Nē, es to neatrklāju tā, it kā tas būtu liels noslēpums; tādām lietām cilvēki netic. Tādas lietas cilvēki var sadomāt pārbaudīt. Un tad būs jātaisnojas, jāizdomā jauni meli.
Priekš kam, ja viss jau vienreiz izdomāts?

Es? Ko es daru? Esmu rakstnieks. Rakstu sev un citiem, nu, tas ir, palīdzu citiem rakstīt. /Ievelku cigaretes dūmus, izpūšu un turpinu/ Dažreiz kādu reklāmas tekstu sarakstu, nu, tu zini, tur visādas muļķības. Man augsti standarti, zem sava vārda es visādu trešās kategorijas prozas izstrādājumu parodiju rakstīt negribu. Drīz gan būs gatavs viens gabals, kas pašam patīk. Tev patīk lasīt? Jā? Kādu grāmatu izlasīji pēdējo? Haha, varbūt es to sarakstīju.

Jāsaka, šī arī ir precīzi vienīgā interesantā vieta visā mūsu vārdu, domu, kustību un varbūtējā ķermeņa šķidrumu apmaiņā. Jo uz šo jautājumu atbildi prognozēt es neuzņemtos nekad. Ja atbilde ir tik interesanti aizraujoša kā, piemēram, jancīgu akcentu, gari stiepjot vārda "fiftīj" izskaņu pusprovokatīvi, puskautrīgi nosaukts superslavenais šedevrs vai arī kaut kas no vietējiem, garlaicīgajiem, tad sarunu var sasodīti ērti novest nekurienē ar "nē, nē, šito gan es nerakstīju, bet nav slikta, jā". Savukārt, ja atbilde ir kaut nedaudz interesanta - piemēram, "Vinnijs Pūks" vai "Uiguru tautas pasakas", tad tēmu var turpināt. Ilgi nē, jo pēc tā nav nekādas nepieciešamības.

Jo, patiesība ir tāda, ka agros rītos krogos un bāros var sastapt tikai ļoti nedaudzus cilvēku tipus. Un, kad runa ir par meitenēm, kas jau gana lielas, lai vienas tādā laikā būtu ārpus mājas, bet gana jaunas, lai mūsu vecuma starpība jau varētu tapt ievēlēta valsts un pašvaldību amatos, tad tur sastopamas tikai tās, kas bijušas pārāk naivas, lai pašas zinātu un izvēlētos ar kuru doties mājup, bet vienlaikus arī pārāk kautrīgas, lai viņas būtu pamanījuši līdzīga vecuma apskurbušie jaunekļi. Tos, savukārt, šai nakts stundā jau piemeklējis viens no diviem likteņiem - vai nu jau devušies mājup, draugu vai kādas mazliet mazāk kautrīgas jaunuves kompānijā (un katram no šiem scenārijiem, savukārt, iespējami apakšscenāriji, kurus laika, ekonomijas un laika ekonomijas nolūkā šoreiz neiztirzāsim, jo galvenajai sižeta līnijai tas ir gana mazsvarīgi un pašsaprotami, ja vien lasītājs kaut reizi ir devies prom no kādas izklaides vietas skurbumā), vai arī pieredzes trūkums, savu spēju pārvērtēšana, un, galu galā, smagā studentu piektdienas vakaru dilemma - paēst vai piedzerties, jo naudas abiem nepietiek - ir lieguši tiem sagaidīt šo burvīgo stundu, kad pat pie bāra sēdošs vecs perdelis izpelnās jaunu sieviešu uzmanību, un tam pietiek ar vien pāris dziļdomīgiem skatieniem tālumā un grāmatu. Nudien, tiem jauniešiem šī būtu īsta zelta stunda, bet ļausim lietām ritēt savu gaitu un viņiem to saprast kaut kad vēlāk.

Nav nekā mīkstāka, bet vienlaikus elastīgāka un veidojama par siltu plastilīnu. Nē, es meloju. Ir. Tas ir nepieredzējis ķermenis, precīzāk, tanī mītošs nepieredzējis prāts, pieredzējuša partnera (vai, kā manā pieredzē - partneres) rokās. Tais brīžos jūties kā tēlnieks, apzinies, ka, lai arī ar materiāla laipnu un neviltotu atļauju un pat aicinājumu, tomēr tieši tev, tieši šobrīd ir iespēja veidot šo būtni; visas materiāla neperfekcijas, plaisas, traumas ir tavā acu priekšā, tu, ar savu cinisko, pieredzējušo aci, vari novērtēt - lietaskoks vai tomēr malka. Jo tieši tas atšķir meistaru no mācekļa; to, kura darbu pasūtītāji plūcas par tikšanu rindā pie meistara, un to, kurš vezumu savu darinājumu tirgo lauku gadatirgū pussabrukušas, vai, tieši otrādi, svaigi rekonstruētas estrādes pavēnī. Tas, kā meistars, vien pieskaroties materiālam, saprot un redz, kas no tā darināms; vai galdiņš, vai doze, vai tik vien kā runga, ko pagultē slēpt.

Un jo bieži ir tā, ka materiāls liekas tik feins, bet, papētot sīkāk, atklājas iepriekšejo nemākuļu nodarītais posts; tie, ar trulu nazi urķēdami, nereti sacūko pat labākos lietaskokus tā, ka to patieso spozmi vairs redzēt nebūs vērts. Bet, jo biežāk meistars liek šādu bojātu materiālu malā, jo biežāk tam naktīs miera nedod jautājums - vai var tomēr būt tā, ka vaina nav ne iepriekšējos, kaut neprašās, bet tomēr censoņos, nedz materiālā, kas apskrāpēts un ieplaisājis, bet kaut kam jau tomēr derīgs - bet pašā meistarā, kas izlepis, pieradis ar labu mantu strādāt un baidās pats sev atzīt, ka, ja viņam dotu pret kādu jaunēkli sacensties, kur abiem ar trulu kaltu vienādi malkas gabali tēšami, ka tik nebūtu tā, ka beigu galā, censoņa un meistara darbi būtu grūti atšķirami, un tas vēl, ja meistaram paveiktos.

Bet, te nu mēs esam, pie bāra letes; bārs vēl strādā, es prasu, ko tev pasūtīt, tu prasi ābolu pīrāgu, es paņemu mums katram pa piecdesmit gramiem portvīna. Tu tādu nezini, izdzer kā šotu, es pasmaidu, tu to redzi; iespējams, tu samulsti, bet reibums paslēpj visas emocijas kā no manis, tā no pašas tevis. Es skatos uz tavu mazliet neveikli uzvilkto kleitu ar spīgulīšiem un spilgtajām lūpām, tu diedelē, lai pasaku vismaz vienu grāmatu, kas manis rakstīta. Es skatos uz tavām jaunajām, bet jau formīgajām, knapi saredzamu pūciņu klātajām krūtīm un domāju par to, kādi varētu būt tav krūšu gali, bet tu man stāsti par to, cik ļoti Vinnijs Pūks mainās, kad to lasa pieaugušā vecumā. Pēc divām stundām, vienistabas Zepčika paneļmājas īrētajā dzīvoklī tu domāsi par to, kā tev ir paveicies; es, toties, domāšu, kā paveicies ir man un ka tavi krūšu gali tomēr ir citādāki, nekā man bija licies. Tu aizmigsi, es nofotografēšu tevi tādu, manā kreklā, manā gultā, nenoņemtu un viegli izsmērētu kosmētiku un no rīta pārsūtīšu bildi tev. Un nemelošu, kad teikšu, ka tieši šāda tu esi neaprakstāmi skaista - jo tieši šādu es tevi arī atcerēšos.

Un daudzus gadus vēlāk, pēc tam, kad tevi, jau skulptūras, ne materiāla veidolā, būšu redzējis TV vai vienkārši saticis uz ielas, es vakarā sēdēšu bārā, un domāšu. Vai pēc manis kāds meistars, redzot manis atstātās pēdas, nav mani par līkroci saucis. Vai nokalis nost manu raupjo tēsumu un uzlicis savu, vai, tieši otrādi, turpinājis uzdoto formu, līdz materiāls pats parādījis, kādu formu tam ņemt. Un domāšu par to, vai labāk būtu viens, vai otrs variants. Un kāpēc man labāk patiktu viens vai otrs variants. Vai es gribētu pazust no zemes, neatstājot pārāk daudz proves materiāla, vai tieši otrādi, nekautrēties redzēt un atzīt savu roku pieskārienu tur un šur, pat ja autors pie darba pierakstīts cits.

Nu un Tu? Tev patīk lasīt? Jā? Nu, nu, ko tad izlasīji pēdējo un kā patika, pastāsti...